piektdiena, 2015. gada 10. aprīlis

X stunda: aptumsums (III daļa)

1. diena, 11:15 stundas kopš sākuma, Jūrmala

Maija pagriež skaļāk televizoru un nopūšas. Kopš atcēla „Jauno vilni” viņa jau sāka cerēt, ka viņas dzimtās pilsētas etniskais sastāvs mainīsies, taču valdības norādes iedzīvotājiem pamest Rīgu un doties uz laukiem visu sagriezušas kājām gaisā – lielākā daļa Rīgas krievvalodīgo ar „laukiem” saprata Jurmalsu, atlikušie devās uz Siguldu, radot humānās katastrofas draudus. Apgrūtinātas loģistikas apstākļos saulespuķu sēkliņu un slikta alus krājumi draud izsīkt.

Kādu brīdi Maija pavada, cenšoties sadzirdēt ziņu diktores teikto, taču aiz loga skanošais šansons izrādās pārāks – viņa pagriež televizora skaņu līdz maksimālajai robežai. Beidzot viņa uztver ziņu diktores drebošajā balsī paustos vārdus:

„[…] atkārtojam vēlreiz, cienītie televīzijas skatītāji — kopš galvaspilsētas atstāšanas nav zināma valdības atrašanās vieta.”


1. diena, 11:17 stundas kopš sākuma, Melngalvju nams

Brīnišķo sapni par nāciju izlīgumu un Krieviju tikai kā kaimiņvalsti brutāli pārtrauc uz naktsgaldiņa novietotā stacionārā telefona džinkstoņa (veci boļševiki mobilām iekārtām neuzticējās). Miegaini viņš paveļas uz naktsgaldiņa pusi un nedaudz stīvi izstiepj roku pakaļ telefonam. Pirms tam aplaizot miegā apkaltušās lūpas un pačāpstinot, viņš klausuli piespiež ausij. Tajā skan nopietna vīrieša balss, kas tomēr nespēj slēpt satraukumu.

„Mister President? This is Supreme Allied Commander Europe of NATO Allied Command Operations, General Philip M. Breedlove. Mister President – as I understand, the borders of your sovereign nation have been violated by unknown hostile forces. Sir, does the Republic of Latvia thus invoke Article 5? Are we at war?”

Viņš sarauc uzacis. Izlēmība vairo cieņu, atbildei jābūt tiešai, nepārprotamai un bez kavēšanās.
„Aj. Em. Prezident!” viņš nikni atcērt, ar osteoporozes koriģētu spēku nometot klausuli. Nav ko te pa naktīm zvanīties. Tāpat viņš bija atbildējis apsardzes vīriem, kas kaut ko babelēja par evakuāciju – būtu tak jāsaprot, ka pēc miega drapju ieņemšanas nevar apkārt skraidīt.


1. diena, 11:30 stundas kopš sākuma, Čikāga

Leonhards Skaistlauks izslejas kameru priekšā. Kopš viņš te ieceļoja ar ģimeni 1951. gadā, viņš bija vēlējies ko darīt savu senču dzimtenes labā – tagad tam ir pienācis laiks. Gadu desmitiem glabātie dzimtenes karogi grezno ozolkoka tapsējuma sienu aiz muguras viņa, starp tiem lepni karājās vēl Vācijas dīpīšu nometnē grebtais valsts ģerbonis.

„Dārgie tautieši! Līdz ar Latvijas Republikas valdības pazušanu, tiek ieriktēta Latvijas trimdas valdība ar mani, Dr. Leonhardu Skaistlauku kā tās prezidentu. Mēs nodrošināsim Latvijas valsts pastāvēšanu arī pilnīgas okupācijas gadījumā, uzturot sakarus ar sabiedrotajiem un koordinējot citus ar kaŗa vešanu saistītos jautājumus.”


1. diena, 11:30 stundas kopš sākuma, Lutona

Garais Andžs pieliecas tuvāk kamerai. Kopš viņš te ieceļoja ar ģimeni 2010. gadā, viņš īsti nebija vēlējies neko darīt savas dzimtenes labā – bet tagad viņam ar draugiem ir kāda ideja. Apsūnojusī sarkano ķieģeļu siena rindu mājas pagalmā ar uzrakstu „HUJ” sākumā nedaudz traucē kamerai nofokusēties tieši uz viņa seju.

„Bedrē sēdoš latvijani! Līdz ar resn valdībs pūrn pakāšans, mēs Lūton, Jūkej, veido jaun’ valdību ar mān, Andž kā prajm ministeru. Mēs nodrošinās Latvijas valsts ekzistenc arī pilnīgas okjupejšn gadījumā, sazvanots ar sabiedrotajie un kourdineiting cits kār liets.”


1. diena, 11:30 stundas kopš sākuma, Riodežaneiro

Herberts uz mirkli sastingst kameru priekšā. Kopš viņa ģimene te ieceļoja 1951. gadā, viņš bija vēlējies pabeigt tēva iesākto – tagad tam ir pienācis laiks. Aiz muguras finiera sienu klāj viegli saņurcīti avīžrakstu izgriezumi un vecas fotogrāfijas.

„Dārgie tautieši! Līdz ar Latvijas Republikas žīdu kontrolētās valdības veiksmīgo pazušanu, es pelnīti pasludinu sevi, Latvijas lielākā patriota, izcilākā aviatora un diženākā nevainīgi noslepkavotā vīra kopš Rūdolfa Hesa dēlu par Latvijas imperatoru Herbertu II! Paziņoju arī, ka bez liekas kavēšanās dodos ceļā uz Latviju tēva konstruētajā hidroplānā CUKURS ZA6BIS lai klātienē vadītu Latvijas tīrīšanu no naidīgiem necilvēkiem!”


1. diena, 12:17 stundas kopš sākuma, N 57° 11' 5.8734", E 21° 24' 36.846"

Pie horizonta saule glāsta Kurzemes piekrasti ar pēdējiem rieta stariem. Haralds iepūš dvašu kopā saliktajās saujās. Degunu kaut cik silda cigarete, taču rokas plānajos cimdos gan jau labu brīdi drusku nejūtīgas. Ar dūraiņiem jau neko jēdzīgu nepadarīsi, bet kādiem nebūt kazādas taktiskajiem brīnumiem sastiķēt nav sanācis. Nav jau nekāda dižā tā šofera aldziņa, bet viņš nesūdzās – i sievu sanāk šad tad iepriecināt, i kādu graķīti iemest, retu reizi.

„Paaugstinātas gatavības rota katrā novadā” – skan jau lepni, un pirms divarpus stundām klausulē bataljona komandiera balss piešķīra šai frāzei saturu, par kuru Haralds iepriekš tā īsti nebija aizdomājies. Protams, laikā uz štābu paspēja tikai tuvāk dzīvojošie, tostarp viņš pats – faktiski no vienas novada rotas bataljonā bija vads, no kura paspēja ierasties nedaudz vairāk par nodaļu, bet to labāk skaļi nebazūnēt. Priekšniecība dusmosies.

„Piekrastes aizsardzība potenciālajos desanta placdarmos” – skan vēl lepnāk. Haralds izstaipa labo kāju. Bataljonam piekrita kādi 200km piekrastes, sadalot uz galviņām – viņam jāsedz nepilni 5km. Ko darīt, ja ienaidnieks parādītos, skaidras norādes nebija. Gan jau izdomās, nospriež Haralds, un ar vieglu rādītājpirksta kustību raida krūmos cigaretes izsmēķi.

Pēkšņi viņš pamana divus stāvus, kas rosās ap gumijas laivu kādus 500 metrus no viņa pozīcijas. Haralds pielec kājās un pamazām, izmantojot priežu sniegto aizsegu, virzās uz nepazīstamo, potenciāli naidīgo svešinieku pusi.

1. diena, 12:19 stundas kopš sākuma, N 57° 11' 22.2138", E 21° 24' 37.3068"

Kārlis izmisīgi atspiedās pret gumijas laivas malu. Piekraut laivu ar proviantu un vērtslietām likās prātīgi, nolaist no piekabes arī nebija problēma – bet aizstumt to līdz ūdenim izrādās esam Hērakla cienīgs pasākums. Ielikt visu svaru stumšanā vajadzēja līdzēt – to viņš Saeimas bufetē bija pamanījies prāvi pavairot - taču distrofiskās kājeles viņu pieviļ.

Nākas atzīt pašam sev – no seržanta viņā vairs palicis tikai uzvārds. Vadot „Degpunktu” vēl kādu reizi iznāca kājas izlocīt – aizbraukt līdz kādai nesezonas slepkavībai mazdārziņos – bet tagad… apmaksātie ceļa izdevumi uz darbu izrādījās īstens lāsts.

Laivas priekšgalā, līdzīgu apsvērumu mākts, tusnīja Augusts. Viss jau bija tik labi, nevienu koferīti viņš aizmirsis nebija, un arī līdz jūrai abiem pragmatiķiem bija izdevies tikt. Viņš bezcerīgi no visa spēta uzsit pa laivas gumijas ribām. „Būtu man šeit tas buldozers no Airītēm,” viņš rūgti nodomā. Atstāt karadarbības zonu profesionāļu ziņā izrādījies sarežģītāk nekā gaidīts.

Viņš bezcerīgi atkrita smiltīs, muguru balstot pret laivas bortu. Pamanījis sava likteņa biedra rīcību, klāt pielāčo Kārlis.

„Klau, vecais, varbūt turpinām? Tik tuvu esam.”
„BĻAĢ! JOBTVAJUMAĶ, tā HUIŅA neiet uz priekšu, Kārli. Mēs velti mokāmies. Zvani Aivaram, mums vajag kādu nebūt tehniku.”

1. diena, 12:24 stundas kopš sākuma, N 57° 11' 22.2138", E 21° 24' 37.3068"

Haralds kādu brīdi vēro svešiniekus no kāpas, kas stīvējas ap gumijas peldlīdzekli. Izskatās, laiva piekrauta mantām, tostarp sakaru iekārtām un pamatīgiem pārtikas krājumiem.

„Diversanti,” ir pirmā doma, kas iešaujas Haralda prātā. Taču kā lai pārliecinās vai viņš nekļūdās? Piepeši viņa mutes kaktiņi savelkas smīnā. Viens no tēliem pa visu liedagu slāvu mēlē nolamājas mātes vārdiem.


Haralds ievelk elpu un nospiež gaili. Viņš nepūdelē.

6 komentāri:

  1. Beigas daudzsološas...

    AtbildētDzēst
  2. Var pilnīgi just, kā līdz ar pēdējām rindām arī lasītāja mute savelkas apmierinošā smaidā.

    AtbildētDzēst
  3. Atbildes
    1. Pievienošos, vajag elitāro jaunsargu vienību, kas vienīgie paliek cīnities :D

      Dzēst