trešdiena, 2015. gada 25. marts

X stunda: eskalācija (II daļa)

1. diena, 09:12 stundas kopš sākuma — NBS apvienotais štābs

Pēc tam, kad gandrīz prezidents ir gandrīz pasludinājis gandrīz kara stāvokli, gandrīz notiek gatavošanās valsts aizsardzībai. Radiste aina pārregulē zviedru radioraidītāja slēdzi – par spīti tam, ka no tā sen nodiluši uzraksti, viņa šo iekārtu pazīst gana labi. Viņa zibenīgi uzregulē Lielvārdes lidlauka sardzes posteņa frekvenci. Viņa informē lidlauku sargājošos zemessargus par situācijas nopietnību – šī stratēģiskā objekta sardze ir viņu rokās, līdz ierodas pretgaisa aizsardzības diviziona vīri.

Pie rācijas esošais zemessargs Liepiņš informē, ka lidlauku šobrīd sargā divatā ar zemessargu Kalniņu - tā kā viņi abi ir vienā dienesta pakāpēs, tiek lūgtas norādes, kurš uzskatāms par komandējošo.

Radiste Aina ar šo jocīgo vēstījumu dipina atpakaļ uz sanāksmju telpu – tur pār knapi 30 gadus vecām kartēm rosās bariņš viegli apaļīgu štāba virsnieku. Komandieri šāda zemessargu ampelēšanās neiejūsmina. „Lai paši tiek galā!” viņš attrauc un turpina bīdīt pa karti teorētiskas kājnieku brigādes.
Aina nodod vēstījumu Lielvārdes lidlauka sargiem – šajā brīdī ar skaļu „khrrrrt” sakari pārtrūkst.

1. diena, 09:17 stundas kopš sākuma  NBS apvienotais štābs

Pēc vairāku minūšu pārtraukuma tomēr izdodas atjaunot sakarus ar lidlauku, Aina paspēj atviegloti uzelpot. Rācijā atskan pazīstamā zemessarga Liepiņa balss.

„Pilnvaru uzurpators Kalniņš likvidēts. Es no sākta gala viņam teicu, ka es esmu galvenais!” pauž balss. Pirms Aina paspēj reaģēt, tā turpina:
„Bet variet, kā teikt, neuztraukties, esam veiksmīgi sagaidījuši sabiedroto ierašanos. Jēdzīgi zeļļi, mani vēl ar „Prīmu” uzcienāja – nezināju, ka šito vēl tirgo!”

Pēc šīs ziņas sakari pārtrūka uz neatgriešanos, Ainas izmisīgie saucieni klausulē un slēdžu grozīšana izrādījās neauglīgi. Vēlāka atskaišu izpēte ļaus secināt, ka zemessargs Liepiņš māsīcās sudrabkāzu dēļ bija izlaidis lidaparātu atpazīšanas apmācības.


1. diena, 10:12 stundas kopš sākuma  Ziedu veikals „Rožlapiņa”, Ķengarags

Zinaīda posās slēgt būdiņas izmēra veikaliņa durvis – pirmo reizi trīspadsmit darbības gados viņa to izdarītu pirms darbalaika beigām. Iemesls vienkāršs – nebija jau vairs ko pārdot, pat kaktusi bija izķerti. Nez kāpēc tieši šodien bija radies iepriekš neredzēts pieprasījums pēc ziediem, pat vairākkārtīgo uzcenojumu, ko viņa vienā brīdī atļāvās uzlikt (pat nekaunīgāku nekā 8. martā), tika izpirkts pilnīgi viss. Viņa izslēdz mazītiņo televizoru telpas stūrī – šis RTR raidījums viņu pārāk neinteresē, kaut kādiem NBS iepirkumu speciālistiem Kremlī piešķir Suvorova ordeņus.

Dīvaini laiki, nodomā Zinaīda, skaitot banknošu kaudzīti. Vīrs gan priecāsies – beidzot sanāks aizbraukt uz siltajām zemēm, turklāt ne tām tuvākajām.


1. diena, 10:30 stundas kopš sākuma  Rīga

Saprotot situācijas nopietnību, daļa apzinīgāko rīdzinieku uzsāk pamest pilsētu ar mērķi briestošās nepatikšanas pārlaist laukos. Plūsmā ģimenes automašīnas, kurās pie loga bija redzami bērnu priecīgā satraukuma pilnās sejas – ceļojums tomēr ir piedzīvojums – mijas ar ironiski antīkiem padomju ražojuma spēkratiem.

Lai arī citos laikos jaunu vīriešu īpatsvars bēgļu kolonnās būtu radījis neizpratni, šoreiz tas nav nekas neparasts. Izglītotiem jauniešiem taču ir skaidrs, ka karš, dzimtene un gods ir tikai relatīvi sociāli konstrukti, to iracionālā daba bija pietiekoši iztirzāta Rīgas Laika slejās. Distrofiskām kājām minot fiksīša pedāļus, daļa apgaismoto jaunekļu arī evakuējoties nepamet zaļo dzīvesveidu. Tālāk par Ķīšezeru gan viņi netiks, tur kļūstot par izklaidējošu mērķi aviācijai.

Pārējie tālredzīgie rīdzinieki, ierodoties laukos, secinās – pēdējā aizmirstā ome aizgājusi viņsaulē pirms gadiem desmit, un māju neviens nav uzturējis. Pagalms ir aizaudzis, jumts tek, skurstenim priekšā stārķa ligzda, taču sausas malkas tāpat nav. 95% grāmatvežu un juristu šo karu nepārdzīvos.


1. diena, 10:35 stundas kopš sākuma  NBS stratēģiskā noliktava

Dižkareivis Ivanovs noņem plombu un atbīda vaļā stratēģiskās noliktavas vārtus – viņu apņem putekļu, gumijas un kārtīga padomju brezenta dvanga.

Inspicējot plauktus viņš secina, ka tukšs ir plaukts, kurā pēc telpas shēmas bija jābūt Zemessardzes zābaku rezervēm, taču tuvāk sienai pašā aizmugurē viņš samana kādu nelielu papīra gabalu. Lai arī nākas plauktā ielīst teju pilnā augumā, viņam izdodas papīrīti dabūt rokā, pagriezis to pret gaismu kas putekļainajā telpā spīd pa nelielu lodziņu pie griestiem viņš lasa:

„Mums vaig. /Latvijas ģenerāļu klubs/”

Turpinot telpas apsekošanu, tiek atrasti vairāki iekonservēti padomju praporščiki un kaste ar uzrakstu „Valsts aizsardzības plāns”. Rūpīgāk aplūkojot kasti gan izrādās, ka tajā atrodas galda spēle „Monopols”.  Zeibots ir nopizģījis visas viesnīcas.


1. diena, 10:45 stundas kopš sākuma  Rīga

Reaģējot uz krīzes situāciju, valdība paziņo par politisku apņemšanos jau līdz 2017. gadam sasniegt 2% slieksni aizsardzības izdevumiem, pirms tam gan Finanšu ministrijai jāveic aprēķini par lēmuma ietekmi uz budžetu. Šajā ministru kabineta sēdē arī tiek pieņemts lēmums piešķirt papildus pārdesmit miljonu finansējumu nozarēm, kur līdzekļu izšķērdēšana nepastāv – izglītībai un veselības aprūpei.

Tiek arī pieņemts lēmums par operatīvu NBS rezerves karavīru aktivizēšanu, kā ierasts nosūtot vēstules uz pēdējo 10 gadu laikā zināmo dzīvesvietu, kā arī tiek pausts aicinājums brīvprātīgajiem iestāties Zemessardzē.

Sākotnējā šķietami lielā interese par dalību Zemessardzē gan vēlāk izrādīsies skaidrojama ar LTV7 izmantoto uzsaukuma tulkojumu – „Вступай в ополчение”.

Nobeigumā tiek paziņots par galvaspilsētas evakuāciju, aicinot arī atlikušos iedzīvotājus doties uz laukiem. Jēkaba ielā jau vairākas stundas pa atvērtajām durvīm un logiem tukšajās telpās svilpo vējš.

1. diena, 10:50 stundaskopš sākuma  Atašiene

NBS kolonna apstājās. Bija jāizlemj – turpināt virzību uz austrumiem caur Rēzekni, paredzot iespējamo ienaidnieka kustību doties caur Madonu, vai mēģinot to pārsteigt braukt caur Aglonu un tālāk Krāslavu. Tiek pieņemts lēmums sazināties ar štābu.

„Kā to saprast, pa kuru CEĻU jums braukt?!” skan bļāvieni klausulē, tie skaidri sadzirdami visā kolonnas priekšgalā.
„Mēs esam iepirkuši ĪPAŠU TEHNIKU kas IDĒALI PIEMĒROTA mūsu ĢEOGRĀFISKAJIEM APSTĀKĻIEM!” turpinās konstruktīvie norādījumi no štāba.

Kolonna nogriežas no lielceļa un uzsāk virzību tieši pāri Teiču purvam.


14. diena, 343:13 stundas kopš sākuma  Siksala, Murmastienes pagasts

Tatjana pošas uz vakaru sakārtot saimniecību. Pār nelielo Siksalas sādžas (sādžā gan vairs tikai pēc nosaukuma) vecticībnieku sētā, pamazām nolaižas pavasara novakare. Pie blakus esošā purva ezeriņa ciema kapos pamazām vērpās miglas vāli, kā aizmirstās godības rēgi, snaikstoties ap šķībajiem krustiem.

Raugoties dzimtajā apkaimē, Tatjana, kā jau ļaudīm gados mēdz notikt, aizdomājās.

Kā reiz te svētkus svētījām, kāds ļembasts bija masļeņica!  Uz ražas talkām sabrauca latvieši no purva malā esošā Silagala, savukārt Siksalas bērni uz turieni brauca mācīties latviešu skolā. Tatjanai vispār nebija saprotams, kāpēc par mācīšanos latviešu skolā tagad kāds cēla traci – toreiz mācījās un priecājās, ka ir iespēja mācīties. Un satika ar silgaliešu bērniem bez vainas. Dzīvoja, sadzīvoja, visi tak cylvāki vien.

Kas tagad no tā atlicis? Atmiņas. No lieluma Siksalas diviem dučiem jaunsaimniecību pat krāsmatas vairs nevīd. Uz baznīcu Tatjana mēro ceļu labi ja reizi mēnesī, talkas nerīko jau nav jau ko novākt. Pat avīzes no Rīgas arī kādas divas nedēļas nebija pienākušas, nez kāpēc? Ilgi domāt par to gan nebija sanācis, kā jau laukos, darbi sauc darbos.

Piepeši viņas acis ieplešas un divi pirksti  pēc sentēvu modes instinktīvi pārmet krustu. No mežmalas kā rēgs uz viņas pusi lēnām, ar acīmredzamu piepūli klibo tēls ar garu bārzdu, iekritušām acīm un kreisajā rokā sažņaugtu purva bērza kūju.

Mugurā staigājošajam ģindenim ir dīvainas pikseļota auduma driskas.


Turpinājums sekos…

trešdiena, 2015. gada 18. marts

X stunda: ievads (I daļa)

1. diena, 00:05 stundas kopš sākuma  pierobežas josla

Rīts. Starp egļu zariem ceļas migla, pirmie gaismas stari pamazām sasniedz blakus takai esošās sūnu kupenas. Taku ar vecuma ziņā gandrīz pilngadīgiem lietuviešu zābakiem min robežsardzes seržants Nikolajs, veicot sava sektora apgaitu.

Pēkšņi viņš sev priekšā pamana kustību. Tuvojoties Nikolajs secina, ka neitrālo joslu lielā skaitā šķērso nezināmas bruņotas personas bez atšķirības zīmēm. Viņš pieplok pie zemes un atāķē no jostas rāciju, lai paziņotu par to centrālei. Pirms pilnīgi izsīkst padsmit gadu vecais akumulators, rācija izdveš savu pēdējo „žžššžž” un apklust uz visiem laikiem, taču troksnis ir pietiekoši skaļš, lai to pamanītu nelūgtie viesi – tie uz Nikolaju atklāj uguni.

1. diena, 00:25 stundas kopš sākuma — NBS apvienotais štābs

Leitnante Liepiņa šorīt darbā bija ieradusies laicīgi. Labi, varbūt ne laicīgi, taču kavējot mazāk par pusstundu. Rīts ir sācies veiksmīgi, viņa tikusi jau līdz kreisās rokas zeltneša kutikulu mīkstināšanai, kad pēkšņi iezvanās telefons. Izdvešot viegli aizkaitinātu nopūtu, leitnante Liepiņa paceļ klausuli.

Sākotnēji tajā dzirdamie nesaprotamie sprakšķi, kas, šķiet, atkārtojās kārtām, liek domāt par kļūdu savienojumā. Te pēkšņi ieskanas aizsmakusi vīrieša balss. „BĻABĻABĻABĻA!” ir pirmie nosacīti izšķiramie vārdi. Tālāk seko tirāde kādā slāvu valodā, fonā turpina kārtām skanēt jokainie sprakšķi, dzirdamas arī citas balsis. Leitnantei viss uzreiz top skaidrs.

„Nacionālo bruņoto spēku struktūrvienībās lietojama tikai valsts valoda!” viņa nosaka, nospiežot pogu ar uzrakstu „ATVIENOT”.

1. diena, 00:50 stundas kopš sākuma  robežsardzes kordons

Seržants Nikolajs apstulbis blenž klausulē.  Viņa apjukumu pārtrauc kārtējā lode, kas ietriecas sienā aiz viņa muguras. Nikolajs nupat kā bija izšāvis pēdējās pielādētās magazīnas pēdējās patronas no sava AKS-74U, taču viņš negrasījās padoties – nezināmie uzbrucēji pat nenojauta, ka pirms nedēļas bija piegādāti svaigi munīcijas krājumi robežas stiprināšanai, kas atradās tepat – otrā ēkas galā, noliktavas telpā.

Veicot īsus pārskrējienus zem ienaidnieka uguns, Nikolajs tomēr sasniedz noliktavu. Par lodi, kas par mata tiesu aizskar plecu, viņš pārāk neuztraucās – adrenalīns darīja savu, skrambu viņš tikpat kā nejūt. Nikolajs izrauj no plaukta nesen piegādāto munīcijas kasti, vēl ar ražotāja zīmogiem. Viegli smīnot par pārsteigumu, ko sagādās ienaidniekam, Nikolajs paņem pirmo patronu, lai sāktu pielādēt magazīnu. Viņa roka sastingst kustībā.

Kordonam ir piegādāta NATO standarta 5.56×45 munīcija.

Kaut kur aiz viņa ar triecienšauteņu laidēm iebrucēji dauza vaļā posteņa durvis.

1. diena, 00:55 stundas kopš sākuma  ceļš pierobežas joslā

Antoņina ar spieķīša palīdzību lēnām mēro ceļu mājup no pagasta veikala. Kopš autobuss vairs nekursē, nākās pēc piena un maizes doties kājām, taču viņa nesūdzas – vēl ir spēks kaulos, lai arī gūža pēc operācijas liek sevi manīt. Nedēļas nogalē no Rīgas solīja viesos atbraukt bērni, vajag taču ko likt galdā!

Piepeši viņa apstājas. No robežas virziena mežā atbalsojas kāds attāls kliedziens.



1. diena, 04:04 stundas kopš sākuma  NBS apvienotais štābs

Agrā priekšpusdienā, kad jau sāk raisīties domas par to, kas šodien ir kompleksajās pusdienās, štābā pienāk uztraucoša informācija no Iekšlietu ministrijas. Zaudēti sakari ar vienu no austrumu robežsardzes kordoniem. Tiek pieņemts lēmums apstākļu noskaidrošanai apvidū veikt pārlidojumu ar Rīgas Tehniskās universitātes inženieru būvēto bezpilota lidaparātu.

Kamēr RTU inženieri bezpilota lidaparātu zvejo ārā no Ķīšezera, tiek pieņemts lēmums nosūtīt izlūku komandu īpaši maskētajā zemā profila bezjumta Mercedes džipā. Pēc tam, kad izdodas no seržanta mātes aizņemties naudu benzīnam, izlūki nekavējoties dodas ceļā.

Pierobežas virzienā izlūki pilnā ātrumā traucas pa Pleskavas šoseju. Tā kā izlūkdžipam nav ne jumta, ne vējstikla, divi no četriem smagi saaukstējas. Pēc neliela līkuma caur Madonas slimnīcu, atlikušie izlūki turpina ceļu.

1. diena, 06:03 stundas kopš sākuma  NBS apvienotais štābs

Lai pārliecinātos par situāciju, tiek pieņemts lēmums apzvanīt pierobežas pašvaldības. Īslaicīgu paniku izraisa tas, ka Krāslavas domē uz zvanu kāds atbild krieviski.

Izbīlis norimst pēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārstāvja norādes, ka tā tas ir bijis vienmēr.



1. diena, 07:05 stundas kopš sākuma  Rēzekne

Maskēšanās tīklam plīvojot pavasara vējā, NBS izlūki ierodas Latgales galvaspilsēta. Pēc neilgas līkumošanas - pirms pusgada iepirktā GPS iekārta spītīgi uzstāj, ka viņi atrodas Ržezicas ciemā, Rietumpolijā – izlūki beidzot nonāk līdz galvenajai ielai. Lai arī šis nosaukums nevienam no viņiem neko neizsaka, izlūkdžips no Nikodema Rancāna ielas nogriežas uz Atbrīvošanas alejas. Pie Māras pieminekļa viņus sagaida uztrauktu rēzekniešu bariņš. Daļa sanākušo ieradušies ar Latvijas karogiem, taču redzami arī plakāti izlūkiem nesaprotamā valodā – īpaši viņus izbrīna burta Y lietojums.

No pūļa iznirst stalts pusmūža vīrs baltā lina kreklā un apņēmīgi sāk izlūkiem klāstīt ziņas par naidīgo spēku kustību, ko saņēmis no tuvāk robežai dzīvojošā māsas vīra. Tālāk stāvošie viņa teiktu dzird daļēji, taču skaidri saklausāma bieži uzsvērtā frāze „volna krīvi”.

Pēc tulka ierašanās vīram tiek lūgts atkārtot tikko teikto. Manāmi nobālējis, viens no izlūkiem rāciju nostāda uz štāba frekvences.

1. diena, 07:57 stundas kopš sākuma  NBS apvienotais štābs

Radiste Aina drudžaini pieraksta rācijā dzirdamo – ar katru vārdu, ko savā greizajā rokrakstā (skolā glītrakstīšana jau sen nebija obligāta) viņa uzliek uz papīra, dzirdētais it kā kļūst vēl īstāks. Beidzot viņa saprot, ko nozīmē izteiciens „auksti sviedri”.

Tuksneša kamuflāžas zābakiem steidzīgi dunot uz parketa imitācijas linoleja, Aina pa pirms padsmit gadiem eiroremontēto gaiteni dodas uz sanāksmju zāli. Bez klauvēšanas atraujot durvis – par ko tādu viņa citos apstākļos pat nesapņotu - viņa piesteidzas pie komandiera un iegrūž rokās tikko saņemto informāciju.

Jau izlasot pirmo teikumu komandiera acis ieplešas.

Pēc dokumentu izskatīšanas tiek pieņemts vienbalsīgs lēmums.

Ignorējot netīro čangaļu dezinformāciju, NBS kājnieku brigāde saņem pavēli gatavoties virzībai uz pierobežu pārgājiena kārtībā.

1. diena, 09:00 stundas kopš sākuma  Melngalvju nams

Prezidents nupat ticis informēts par to, ka naidīgi kaimiņvalsts spēki ir šķērsojuši valsts robežu. Tagad viņa rokās ir paziņot pasaulei par šeit notiekošo, uzrunāt sabiedrotās valstis un visu starptautisko sabiedrību šajā, vistumšākajā stundā. Skaidri paust, ka notikusi agresija pret suverēno Latvijas Republiku.

Varētu teikt, ka viss viņa mūžs ir bijis kā prelūdija šim mirklim – iespējai pierādīt, ka viņš ir savas tautas cienīgs vadonis, un viņš to lieliski apzinās. Atbildības nasta viņu nesalauzīs, viņš sevi pazīst pietiekoši labi, izieta sīksta dzīves skola.

Atverot durvis viņu acumirklīgi apžilbina kameru starmeši – tur sapulcējušies desmiti ārvalstu un vietējās preses pārstāvju. Pārliecinātiem soļiem viņš tuvojas podestam.

Viņš nostājas un pieliecas nedaudz tuvāk mikrofoniem.

„Aj em prezidents.”

Apmierināts ar godam izpildīto pienākumu nācijas priekšā, viņš nedaudz šķelmīgi pasmaida ar vienu sejas pusi. Nemanot apjukumu korespondentu sejās, prezidents pagriežas un dodas atpakaļ savos apartamentos. Šovakar ir ričurača vakars.


Turpinājums sekos…