piektdiena, 2015. gada 25. decembris

Gaišus Kodolziemassvētkus!

Ievadam: aicinājums ieslēgt tematisko mūziciņu:


Ar dāvanām piekrautām kamanām dodos pie jums, sveikt visus ziemas saulgriežos. Ja ar dāvanām domājam kodolkaru.

Lai arī mediji jau paspēja nodemonstrēt savu kompetenci, pilnvērtīgi iedziļinoties tēmā:


Tomēr izlēmu parakņāties dziļāk, pašos atslepenotajos diapozitīvos. Kā jau varēja uzminēt, ja vien neesi četrgadnieks ar garīgās attīstības problēmām Apollo žurnālists, Baltijas vienīgais mērķis nebija Tartu.

Lai aiztaupītu Jums, dārgie draugi, urķēšanos oriģinālmateriālos,  bezkaunīgi ekspluatējot internetā atrodamus rīcekļus, esmu uzģenerējis vizuāli visnotaļ informatīvu karti (lai apskatītu pilnā izmērā, spied šeit):


Tāpēc uztraukumam nav pamata – igauņi netaisījās uzņemt visas mūsu godam nopelnītās kodolbumbas. Ura ura ura!

Precīzāk: no pieejamajiem dokumentiem mērķu saraksts Latvijā bija:
1)      Bauskas lidlauks
2)      Cīravas lidlauks
3)      Daugavpils lidlauks
4)      Dundagas lidlauks
5)      Ezeres lidlauks
6)      Glūdas lidlauks
7)      Gulbenes lidlauks
8)      Liepājas lidlauks
9)      Liepājas Karostas ZR aviācijas objekts
10)   Liepājas Karostas industriālais parks
11)   Jelgavas lidlauks
12)   Jēkabpils lidlauks
13)   Jēkabpils ZA aviācijas objekts
14)   Rīga — Rumbulas lidlauks
15)   Rīga  Spilves lidlauks
16)   Rīga  tagadējās RIX teritorija
17)   Rīga  aviācijas objekts Salaspilī
18)   Tukuma lidlauks
19)   Vaiņodes lidlauks
20)   Ventspils lidlauks
21)   Ventspils tuvumā esošais miests Tārgale — aviācijas objekts

Turklāt, Latviju skartu arī Palangas un Valgas lidlaukam domātās bumbas, izcepot vairākus pagastus kā Lietuvas, tā Igaunijas tuvumā.

Šeit jāmin, ka visi faili nav atslepenoti, tostarp pagaidām nav pieejama informācija par Rīgas interesantākajiem punktiem kā sekundārajiem mērķiem (kam – kā Karostas industrijai – paredzētas mazākjaudīgas kodolbumbas). Perspektīvai – Liepājā šādi mērķi, kas lielākoties atšifrējami kā dažādas ražotnes, bija ap divdesmit. Tomēr plāns neaprobežojās tikai ar infrastruktūru, kodoltriecienu mērķis bija arī maksimāla iedzīvotāju atbrīvošana no boļševisma – kam gan nepatīk kodolgenocīds? Arī Tallinā mērķu skaits sasniedza vairākus desmitus. Savukārt Rīga, kā Baltijas Kara apgabala sirds, nepaliktu bez mazākas ievērības.

Karte modelēta balstoties uz vidējo pret aviācijas bāzēm izmantojamo tonnāžu – 5 megatonnas (diapazons – 1,7 līdz 9 megatonnas), detonējot uz zemes (ar mērķi nahrenizēt arī pazemes instalācijas). Liepājā simulēju arī vienu gaisā detonētu 160 kilotonnu industrijai domāto sprādzekli, kas gan nav pamanāms zem lidlauku iznīcināšanas radītā kodolmākoņa.

Sprādziena rimbuļos centra uz ārpusi iet zonas [ugunsmūris]-[500 rentgenu radiācija]-[viss tiek noslaucīts]-[gandrīz viss sabrūk]-[visiem trešās pakāpes apdegumi]. Nav attēlots: radioaktīvie lietusmākoņi, kas piebeidz visus atlikušos – jo visa karte būtu oranža.

Ilustrācijai – rezultējoši mākoņi no Jelgavas lidlauka iznīcināšanas:


Attiecīgi – pie atbilstoša vēja virziena 5 megatonnu sprādziens bez problēmām samaitā dzīvi ceturtdaļai valsts teritorijas. No centra uz ārpusi nokrišņu zonas iet pēc tā, cik ātri puse iedzīvotāju saņem letālu devu: [pusstundas laikā]-[četru stundu laikā]-[divu dienu laikā]-[radioaktīvie nokrišņi nav lielākā problēma]

Dzīve pēc pasaules gala: Fallout LPSR edišn
Kas notiek tālāk?  Laiks savilkt kopā sekas (izvairoties no „un tad visi nomira” rēķināsim tikai pašu detonāciju rezultātu).

Pēc 1959. gada PSRS tautskaites, mums zināms iedzīvotāju šašliku skaits tieši skartajās pilsētās:
Rīga
580423
Jūrmala
37954
Baloži
1516
Daugavpils
64259
Liepāja
71464
Grobiņa
4327
Ventspils
27420
Jelgava
36359
Bauska
6897
Jēkabpils
7401
Krustpils
9374
Valka
4872
Dundaga
3188
Gulbene
7178
Kopā:
862632

Tātad, LPSR momentāni zaudē 41,4% iedzīvotāju.

Lielākā pilsēta nu ir Rēzekne ar nedaudz vairāk kā 20 000 iedzīvnieku – to varam uzskatīt par jauno galvaspilsētu. Faktiski, PSRS militāro objektu uz rietumiem orientētā izvietojuma dēļ, Austrumlatvija cieš relatīvi maz – taču neredzu pamatu cerēt, ka pat tas varētu izbeigt kurzemnieku iedomību.

Ir arī citi pozitīvie aspekti – Glūdas lidlauka sprādziens diezgan droši parauj līdzi Pikšas. Pie reizes tiekam vaļā no suitiem un ventiņiem. Pie tam - Latvija šajā brīdī top vēl mononacionālāka nekā jebkad iepriekš. Loģiski domājot, latvietis ar trīs galvām ir trīstik latvisks, tādēļ varbūt šo risinājumu ir vērts apsvērt.  Arī Ziemassvētki bez sniega mums kodolziemā vairs nedraud.

Protams, karte ir lielā mērā spekulatīva – nav iespējams zināt reāli izmantoto bumbu tonnāžu (diapazons samērā plašs), taču lidlauku izvietojums visu apdzīvoto vietu centru tiešā tuvumā liek domāt, ka to iznīciba arī minimālās 1,7 megatonnu kodolieroču programmas ietvaros būtu totāla.

Noslēgumā:
Kodolkarš, mani mazie draugi, ir viena jestra padarīšana.

svētdiena, 2015. gada 13. decembris

trešdiena, 2015. gada 4. novembris

Kokmuižas alus — Latvijas kauns, Valmiermuižas negods


Viens no šiem ir komisks kārkluvācietis. Otrs ir iemīļotais Mērnieku laiku tēls Švauksts.

Dzīvojam interesantos laikos – māžošanās pakaļ vācu baroniem, par ko pirms gadiem simts mūsu senči būtu nepatikā saraukuši savus zemnieku degunus, kļūst aizvien izplatītāka.

Jaunākais piemērs – Valmiermuižas alus pisnesmeņa Ruņģa iedzīvinātais Kokmuižas alus. Jo tas taču ir tik labs nosaukums, lai ražotu latviešu alu!

Palīgā nāk ģenerālis Kārlis „Gopota” Goppers ar savu grāmatu „Strēlnieku laiki” (1931), 21. lpp.:

„Vienā dienā Kokmuižā no bija sastādīti 12 protokoli par strēlnieku itkā nelikumīgu rīcību. Man bija piesūtīti tikai protokolu noraksti, bet paši protokoli acīmredzot, bija aizgājuši pa citu ceļu uz kaut kādu augstāku instanci. Visi protokoli bija līdz aplamībai pārspīlēti.

Šo varētu nosaukt par sīko kretīnismu, lai nu būtu. Turpinām.

„Drīzi pēc tam iesāka barons rīkoties jau pats. Kādā dienā viņš iesniedza man rakstu, ka viņš neatļauj izvest rotu apmācības uz viņa tīrumiem. Tīrumi, uz kuriem notika apmācības, bija vecs āboliņa lauks, jo citi tīrumi bija uzarti. Stipri noganītie āboliņa lauki oktobra mēnesī bija diezgan tukši, tā kā kareivju apmācības viņiem patiesībā neko nevarēja kaitēt, bet iesniegtais brīdinājums draudēja ar jauniem protokoliem, kurus atspēkot varbūt būtu grūti. Lauka apmācības tādēļ bija gandrīz jāpārtrauc.”

Tātad – Kokmuižas barons Elsens aktīvi traucē latviešu strēlnieku apmācības. Kara apstākļos. Vai no Ruņģa kunga sagaidāma līdzīga attieksme pret mūsu zemes aizstāvjiem mūsdienās?

Atbilde uz jautājumu paliek lasītāja ziņā. 

Nez kāpēc zemessargam.lv ziedotāju sarakstā nez kāpēc nav Valmiermuižas alus, un top ziedotājos nav arī manāms visnotaļ naudīgaids Ruņģa kungs personiski. Tas tā, pārdomām par ražotāju, kas sevi no galvas līdz kājām nokarina ar latvju simboliem, gadskārtām un velnsviņzinko.

Bet tā jau tikai alus darītava – šai sakarā jau pret strēlniekiem noteikti netika izstrādātas nejaucības, vai ne?! Lasām tālāk:

„[...] citā protokolā gāja runa par to, ka strēlnieki izzaguši no alusbrūža pagrabiem vairākas muciņas alus. Vēl bataljona pārnākšanas pirmā dienā, lai izsargātos no varbūtējām nekārtībām, pie alus pagrabiem tika nolikta sardze, visas durvis noslēgtas un aizzīmogotas. Bez durvīm iekļūt pagrabā varbūt bija iespējams vēl caur skursteņiem, kuri bija tāda diametra, ka loti tievs cilvēks ar lielām grūtībām patiesi varētu tur ielīst. Bet pagrabā atrodošās alus muciņas, visas lielāka diametra, tā tad viņu izņemšana arī caur skursteņiem bija izslēgta. Še varēja pielaist gluži pretēju kombināciju, proti, ka barons pats bija varbūt bez akcīzes valdes atļaujas izmantojis vairākas muciņas alus un lai attaisnotu radušos iztrūkumu, viņam bija vajadzīgs šāds protokols.”



Šis, bauri, nav priekš tevis.

Labi, lai nu paliek pasīvi agresīva piesiešanās. Bet Kokmuiža taču nav saistāma ar sakaru pārtveršanu un ziņu nodošanu ienaidniekam, tieši apdraudot strēlnieku dzīvības frontē? Turpinām:

„[...] gadījums arī ar tēlefoniem bija noticis Kokmuižā, kur kāds instruktors-strēlnieks tumšā naktī bija uzdūries uz pieslietām pie tēlefona staba trepēm. Uz trepēm bija uzkāpis kaut kāds cilvēks un kaut ko rīkojies ap tēlefona stabu. Aizturējis tūliņ šo cilvēku, viņš pie tā nekādu instrūmentu nebija atradis. Aizturētais izrādījies par barona Elsena mēchaniķi. Ko viņš bija gribējis darīt uz tēlefona staba, neizdevās noskaidrot, jo aizturētais teica, ka nekādu uzdevumu viņam nav bijis, viņš tikai gribējis pārbaudīt, vai vadu piestiprinājumi pie izolātoriem pareizi. Šī mēchaniķa rīcība nakts laikā pie tēlefona, kurš apkalpoja vienīgi bataljona vajadzības, bija tomēr ļoti aizdomīga, kādēļ arī viņš tika nosūtīts žandarmērijas noskaidrošanai.”

Tātad – Kokmuižas vēsturiskais devums latviešiem nedalīti nozīmīgā vēstures posmā, strēlnieku cīņu laikā, ir nepatiesu apsūdzību celšana pret strēlniekiem, apmācību apdraudēšana un ticama operatīvās informācijas nodošana ienaidniekam.

Lieliska izvēle nosaukumam, kas pelnījis atdzimšanu! Uzslavas mārketinga ļaudīm un pašam Ruņģim – visi pelnījuši atpūtu!

Tāpēc piedāvāju Valmiermuižai idejas vēl citām, lieliskām alus šķirnēm, par baltu velti:



P.S. Un tas Kokmuižas alus, vispār, ir dranķīgs.

pirmdiena, 2015. gada 17. augusts

Papildkomikss: Islāma teroristu draudi Latvijā


Tikmēr CIP ir paziņojusi, ka kungs, kurš ir parādījies pēdējos piecos Islāma valsts video, visticamāk ir Latvijas pilsonis Imants K.

otrdiena, 2015. gada 9. jūnijs

Papildkomikss: Raimondi 3


Filmā piedalījās arī Raimonds Elbakjans, kura attēlotais varonis Rīgas maratona laikā piekāva visus 5 km distances dalībniekus.

piektdiena, 2015. gada 10. aprīlis

X stunda: aptumsums (III daļa)

1. diena, 11:15 stundas kopš sākuma, Jūrmala

Maija pagriež skaļāk televizoru un nopūšas. Kopš atcēla „Jauno vilni” viņa jau sāka cerēt, ka viņas dzimtās pilsētas etniskais sastāvs mainīsies, taču valdības norādes iedzīvotājiem pamest Rīgu un doties uz laukiem visu sagriezušas kājām gaisā – lielākā daļa Rīgas krievvalodīgo ar „laukiem” saprata Jurmalsu, atlikušie devās uz Siguldu, radot humānās katastrofas draudus. Apgrūtinātas loģistikas apstākļos saulespuķu sēkliņu un slikta alus krājumi draud izsīkt.

Kādu brīdi Maija pavada, cenšoties sadzirdēt ziņu diktores teikto, taču aiz loga skanošais šansons izrādās pārāks – viņa pagriež televizora skaņu līdz maksimālajai robežai. Beidzot viņa uztver ziņu diktores drebošajā balsī paustos vārdus:

„[…] atkārtojam vēlreiz, cienītie televīzijas skatītāji — kopš galvaspilsētas atstāšanas nav zināma valdības atrašanās vieta.”


1. diena, 11:17 stundas kopš sākuma, Melngalvju nams

Brīnišķo sapni par nāciju izlīgumu un Krieviju tikai kā kaimiņvalsti brutāli pārtrauc uz naktsgaldiņa novietotā stacionārā telefona džinkstoņa (veci boļševiki mobilām iekārtām neuzticējās). Miegaini viņš paveļas uz naktsgaldiņa pusi un nedaudz stīvi izstiepj roku pakaļ telefonam. Pirms tam aplaizot miegā apkaltušās lūpas un pačāpstinot, viņš klausuli piespiež ausij. Tajā skan nopietna vīrieša balss, kas tomēr nespēj slēpt satraukumu.

„Mister President? This is Supreme Allied Commander Europe of NATO Allied Command Operations, General Philip M. Breedlove. Mister President – as I understand, the borders of your sovereign nation have been violated by unknown hostile forces. Sir, does the Republic of Latvia thus invoke Article 5? Are we at war?”

Viņš sarauc uzacis. Izlēmība vairo cieņu, atbildei jābūt tiešai, nepārprotamai un bez kavēšanās.
„Aj. Em. Prezident!” viņš nikni atcērt, ar osteoporozes koriģētu spēku nometot klausuli. Nav ko te pa naktīm zvanīties. Tāpat viņš bija atbildējis apsardzes vīriem, kas kaut ko babelēja par evakuāciju – būtu tak jāsaprot, ka pēc miega drapju ieņemšanas nevar apkārt skraidīt.


1. diena, 11:30 stundas kopš sākuma, Čikāga

Leonhards Skaistlauks izslejas kameru priekšā. Kopš viņš te ieceļoja ar ģimeni 1951. gadā, viņš bija vēlējies ko darīt savu senču dzimtenes labā – tagad tam ir pienācis laiks. Gadu desmitiem glabātie dzimtenes karogi grezno ozolkoka tapsējuma sienu aiz muguras viņa, starp tiem lepni karājās vēl Vācijas dīpīšu nometnē grebtais valsts ģerbonis.

„Dārgie tautieši! Līdz ar Latvijas Republikas valdības pazušanu, tiek ieriktēta Latvijas trimdas valdība ar mani, Dr. Leonhardu Skaistlauku kā tās prezidentu. Mēs nodrošināsim Latvijas valsts pastāvēšanu arī pilnīgas okupācijas gadījumā, uzturot sakarus ar sabiedrotajiem un koordinējot citus ar kaŗa vešanu saistītos jautājumus.”


1. diena, 11:30 stundas kopš sākuma, Lutona

Garais Andžs pieliecas tuvāk kamerai. Kopš viņš te ieceļoja ar ģimeni 2010. gadā, viņš īsti nebija vēlējies neko darīt savas dzimtenes labā – bet tagad viņam ar draugiem ir kāda ideja. Apsūnojusī sarkano ķieģeļu siena rindu mājas pagalmā ar uzrakstu „HUJ” sākumā nedaudz traucē kamerai nofokusēties tieši uz viņa seju.

„Bedrē sēdoš latvijani! Līdz ar resn valdībs pūrn pakāšans, mēs Lūton, Jūkej, veido jaun’ valdību ar mān, Andž kā prajm ministeru. Mēs nodrošinās Latvijas valsts ekzistenc arī pilnīgas okjupejšn gadījumā, sazvanots ar sabiedrotajie un kourdineiting cits kār liets.”


1. diena, 11:30 stundas kopš sākuma, Riodežaneiro

Herberts uz mirkli sastingst kameru priekšā. Kopš viņa ģimene te ieceļoja 1951. gadā, viņš bija vēlējies pabeigt tēva iesākto – tagad tam ir pienācis laiks. Aiz muguras finiera sienu klāj viegli saņurcīti avīžrakstu izgriezumi un vecas fotogrāfijas.

„Dārgie tautieši! Līdz ar Latvijas Republikas žīdu kontrolētās valdības veiksmīgo pazušanu, es pelnīti pasludinu sevi, Latvijas lielākā patriota, izcilākā aviatora un diženākā nevainīgi noslepkavotā vīra kopš Rūdolfa Hesa dēlu par Latvijas imperatoru Herbertu II! Paziņoju arī, ka bez liekas kavēšanās dodos ceļā uz Latviju tēva konstruētajā hidroplānā CUKURS ZA6BIS lai klātienē vadītu Latvijas tīrīšanu no naidīgiem necilvēkiem!”


1. diena, 12:17 stundas kopš sākuma, N 57° 11' 5.8734", E 21° 24' 36.846"

Pie horizonta saule glāsta Kurzemes piekrasti ar pēdējiem rieta stariem. Haralds iepūš dvašu kopā saliktajās saujās. Degunu kaut cik silda cigarete, taču rokas plānajos cimdos gan jau labu brīdi drusku nejūtīgas. Ar dūraiņiem jau neko jēdzīgu nepadarīsi, bet kādiem nebūt kazādas taktiskajiem brīnumiem sastiķēt nav sanācis. Nav jau nekāda dižā tā šofera aldziņa, bet viņš nesūdzās – i sievu sanāk šad tad iepriecināt, i kādu graķīti iemest, retu reizi.

„Paaugstinātas gatavības rota katrā novadā” – skan jau lepni, un pirms divarpus stundām klausulē bataljona komandiera balss piešķīra šai frāzei saturu, par kuru Haralds iepriekš tā īsti nebija aizdomājies. Protams, laikā uz štābu paspēja tikai tuvāk dzīvojošie, tostarp viņš pats – faktiski no vienas novada rotas bataljonā bija vads, no kura paspēja ierasties nedaudz vairāk par nodaļu, bet to labāk skaļi nebazūnēt. Priekšniecība dusmosies.

„Piekrastes aizsardzība potenciālajos desanta placdarmos” – skan vēl lepnāk. Haralds izstaipa labo kāju. Bataljonam piekrita kādi 200km piekrastes, sadalot uz galviņām – viņam jāsedz nepilni 5km. Ko darīt, ja ienaidnieks parādītos, skaidras norādes nebija. Gan jau izdomās, nospriež Haralds, un ar vieglu rādītājpirksta kustību raida krūmos cigaretes izsmēķi.

Pēkšņi viņš pamana divus stāvus, kas rosās ap gumijas laivu kādus 500 metrus no viņa pozīcijas. Haralds pielec kājās un pamazām, izmantojot priežu sniegto aizsegu, virzās uz nepazīstamo, potenciāli naidīgo svešinieku pusi.

1. diena, 12:19 stundas kopš sākuma, N 57° 11' 22.2138", E 21° 24' 37.3068"

Kārlis izmisīgi atspiedās pret gumijas laivas malu. Piekraut laivu ar proviantu un vērtslietām likās prātīgi, nolaist no piekabes arī nebija problēma – bet aizstumt to līdz ūdenim izrādās esam Hērakla cienīgs pasākums. Ielikt visu svaru stumšanā vajadzēja līdzēt – to viņš Saeimas bufetē bija pamanījies prāvi pavairot - taču distrofiskās kājeles viņu pieviļ.

Nākas atzīt pašam sev – no seržanta viņā vairs palicis tikai uzvārds. Vadot „Degpunktu” vēl kādu reizi iznāca kājas izlocīt – aizbraukt līdz kādai nesezonas slepkavībai mazdārziņos – bet tagad… apmaksātie ceļa izdevumi uz darbu izrādījās īstens lāsts.

Laivas priekšgalā, līdzīgu apsvērumu mākts, tusnīja Augusts. Viss jau bija tik labi, nevienu koferīti viņš aizmirsis nebija, un arī līdz jūrai abiem pragmatiķiem bija izdevies tikt. Viņš bezcerīgi no visa spēta uzsit pa laivas gumijas ribām. „Būtu man šeit tas buldozers no Airītēm,” viņš rūgti nodomā. Atstāt karadarbības zonu profesionāļu ziņā izrādījies sarežģītāk nekā gaidīts.

Viņš bezcerīgi atkrita smiltīs, muguru balstot pret laivas bortu. Pamanījis sava likteņa biedra rīcību, klāt pielāčo Kārlis.

„Klau, vecais, varbūt turpinām? Tik tuvu esam.”
„BĻAĢ! JOBTVAJUMAĶ, tā HUIŅA neiet uz priekšu, Kārli. Mēs velti mokāmies. Zvani Aivaram, mums vajag kādu nebūt tehniku.”

1. diena, 12:24 stundas kopš sākuma, N 57° 11' 22.2138", E 21° 24' 37.3068"

Haralds kādu brīdi vēro svešiniekus no kāpas, kas stīvējas ap gumijas peldlīdzekli. Izskatās, laiva piekrauta mantām, tostarp sakaru iekārtām un pamatīgiem pārtikas krājumiem.

„Diversanti,” ir pirmā doma, kas iešaujas Haralda prātā. Taču kā lai pārliecinās vai viņš nekļūdās? Piepeši viņa mutes kaktiņi savelkas smīnā. Viens no tēliem pa visu liedagu slāvu mēlē nolamājas mātes vārdiem.


Haralds ievelk elpu un nospiež gaili. Viņš nepūdelē.

trešdiena, 2015. gada 25. marts

X stunda: eskalācija (II daļa)

1. diena, 09:12 stundas kopš sākuma — NBS apvienotais štābs

Pēc tam, kad gandrīz prezidents ir gandrīz pasludinājis gandrīz kara stāvokli, gandrīz notiek gatavošanās valsts aizsardzībai. Radiste aina pārregulē zviedru radioraidītāja slēdzi – par spīti tam, ka no tā sen nodiluši uzraksti, viņa šo iekārtu pazīst gana labi. Viņa zibenīgi uzregulē Lielvārdes lidlauka sardzes posteņa frekvenci. Viņa informē lidlauku sargājošos zemessargus par situācijas nopietnību – šī stratēģiskā objekta sardze ir viņu rokās, līdz ierodas pretgaisa aizsardzības diviziona vīri.

Pie rācijas esošais zemessargs Liepiņš informē, ka lidlauku šobrīd sargā divatā ar zemessargu Kalniņu - tā kā viņi abi ir vienā dienesta pakāpēs, tiek lūgtas norādes, kurš uzskatāms par komandējošo.

Radiste Aina ar šo jocīgo vēstījumu dipina atpakaļ uz sanāksmju telpu – tur pār knapi 30 gadus vecām kartēm rosās bariņš viegli apaļīgu štāba virsnieku. Komandieri šāda zemessargu ampelēšanās neiejūsmina. „Lai paši tiek galā!” viņš attrauc un turpina bīdīt pa karti teorētiskas kājnieku brigādes.
Aina nodod vēstījumu Lielvārdes lidlauka sargiem – šajā brīdī ar skaļu „khrrrrt” sakari pārtrūkst.

1. diena, 09:17 stundas kopš sākuma  NBS apvienotais štābs

Pēc vairāku minūšu pārtraukuma tomēr izdodas atjaunot sakarus ar lidlauku, Aina paspēj atviegloti uzelpot. Rācijā atskan pazīstamā zemessarga Liepiņa balss.

„Pilnvaru uzurpators Kalniņš likvidēts. Es no sākta gala viņam teicu, ka es esmu galvenais!” pauž balss. Pirms Aina paspēj reaģēt, tā turpina:
„Bet variet, kā teikt, neuztraukties, esam veiksmīgi sagaidījuši sabiedroto ierašanos. Jēdzīgi zeļļi, mani vēl ar „Prīmu” uzcienāja – nezināju, ka šito vēl tirgo!”

Pēc šīs ziņas sakari pārtrūka uz neatgriešanos, Ainas izmisīgie saucieni klausulē un slēdžu grozīšana izrādījās neauglīgi. Vēlāka atskaišu izpēte ļaus secināt, ka zemessargs Liepiņš māsīcās sudrabkāzu dēļ bija izlaidis lidaparātu atpazīšanas apmācības.


1. diena, 10:12 stundas kopš sākuma  Ziedu veikals „Rožlapiņa”, Ķengarags

Zinaīda posās slēgt būdiņas izmēra veikaliņa durvis – pirmo reizi trīspadsmit darbības gados viņa to izdarītu pirms darbalaika beigām. Iemesls vienkāršs – nebija jau vairs ko pārdot, pat kaktusi bija izķerti. Nez kāpēc tieši šodien bija radies iepriekš neredzēts pieprasījums pēc ziediem, pat vairākkārtīgo uzcenojumu, ko viņa vienā brīdī atļāvās uzlikt (pat nekaunīgāku nekā 8. martā), tika izpirkts pilnīgi viss. Viņa izslēdz mazītiņo televizoru telpas stūrī – šis RTR raidījums viņu pārāk neinteresē, kaut kādiem NBS iepirkumu speciālistiem Kremlī piešķir Suvorova ordeņus.

Dīvaini laiki, nodomā Zinaīda, skaitot banknošu kaudzīti. Vīrs gan priecāsies – beidzot sanāks aizbraukt uz siltajām zemēm, turklāt ne tām tuvākajām.


1. diena, 10:30 stundas kopš sākuma  Rīga

Saprotot situācijas nopietnību, daļa apzinīgāko rīdzinieku uzsāk pamest pilsētu ar mērķi briestošās nepatikšanas pārlaist laukos. Plūsmā ģimenes automašīnas, kurās pie loga bija redzami bērnu priecīgā satraukuma pilnās sejas – ceļojums tomēr ir piedzīvojums – mijas ar ironiski antīkiem padomju ražojuma spēkratiem.

Lai arī citos laikos jaunu vīriešu īpatsvars bēgļu kolonnās būtu radījis neizpratni, šoreiz tas nav nekas neparasts. Izglītotiem jauniešiem taču ir skaidrs, ka karš, dzimtene un gods ir tikai relatīvi sociāli konstrukti, to iracionālā daba bija pietiekoši iztirzāta Rīgas Laika slejās. Distrofiskām kājām minot fiksīša pedāļus, daļa apgaismoto jaunekļu arī evakuējoties nepamet zaļo dzīvesveidu. Tālāk par Ķīšezeru gan viņi netiks, tur kļūstot par izklaidējošu mērķi aviācijai.

Pārējie tālredzīgie rīdzinieki, ierodoties laukos, secinās – pēdējā aizmirstā ome aizgājusi viņsaulē pirms gadiem desmit, un māju neviens nav uzturējis. Pagalms ir aizaudzis, jumts tek, skurstenim priekšā stārķa ligzda, taču sausas malkas tāpat nav. 95% grāmatvežu un juristu šo karu nepārdzīvos.


1. diena, 10:35 stundas kopš sākuma  NBS stratēģiskā noliktava

Dižkareivis Ivanovs noņem plombu un atbīda vaļā stratēģiskās noliktavas vārtus – viņu apņem putekļu, gumijas un kārtīga padomju brezenta dvanga.

Inspicējot plauktus viņš secina, ka tukšs ir plaukts, kurā pēc telpas shēmas bija jābūt Zemessardzes zābaku rezervēm, taču tuvāk sienai pašā aizmugurē viņš samana kādu nelielu papīra gabalu. Lai arī nākas plauktā ielīst teju pilnā augumā, viņam izdodas papīrīti dabūt rokā, pagriezis to pret gaismu kas putekļainajā telpā spīd pa nelielu lodziņu pie griestiem viņš lasa:

„Mums vaig. /Latvijas ģenerāļu klubs/”

Turpinot telpas apsekošanu, tiek atrasti vairāki iekonservēti padomju praporščiki un kaste ar uzrakstu „Valsts aizsardzības plāns”. Rūpīgāk aplūkojot kasti gan izrādās, ka tajā atrodas galda spēle „Monopols”.  Zeibots ir nopizģījis visas viesnīcas.


1. diena, 10:45 stundas kopš sākuma  Rīga

Reaģējot uz krīzes situāciju, valdība paziņo par politisku apņemšanos jau līdz 2017. gadam sasniegt 2% slieksni aizsardzības izdevumiem, pirms tam gan Finanšu ministrijai jāveic aprēķini par lēmuma ietekmi uz budžetu. Šajā ministru kabineta sēdē arī tiek pieņemts lēmums piešķirt papildus pārdesmit miljonu finansējumu nozarēm, kur līdzekļu izšķērdēšana nepastāv – izglītībai un veselības aprūpei.

Tiek arī pieņemts lēmums par operatīvu NBS rezerves karavīru aktivizēšanu, kā ierasts nosūtot vēstules uz pēdējo 10 gadu laikā zināmo dzīvesvietu, kā arī tiek pausts aicinājums brīvprātīgajiem iestāties Zemessardzē.

Sākotnējā šķietami lielā interese par dalību Zemessardzē gan vēlāk izrādīsies skaidrojama ar LTV7 izmantoto uzsaukuma tulkojumu – „Вступай в ополчение”.

Nobeigumā tiek paziņots par galvaspilsētas evakuāciju, aicinot arī atlikušos iedzīvotājus doties uz laukiem. Jēkaba ielā jau vairākas stundas pa atvērtajām durvīm un logiem tukšajās telpās svilpo vējš.

1. diena, 10:50 stundaskopš sākuma  Atašiene

NBS kolonna apstājās. Bija jāizlemj – turpināt virzību uz austrumiem caur Rēzekni, paredzot iespējamo ienaidnieka kustību doties caur Madonu, vai mēģinot to pārsteigt braukt caur Aglonu un tālāk Krāslavu. Tiek pieņemts lēmums sazināties ar štābu.

„Kā to saprast, pa kuru CEĻU jums braukt?!” skan bļāvieni klausulē, tie skaidri sadzirdami visā kolonnas priekšgalā.
„Mēs esam iepirkuši ĪPAŠU TEHNIKU kas IDĒALI PIEMĒROTA mūsu ĢEOGRĀFISKAJIEM APSTĀKĻIEM!” turpinās konstruktīvie norādījumi no štāba.

Kolonna nogriežas no lielceļa un uzsāk virzību tieši pāri Teiču purvam.


14. diena, 343:13 stundas kopš sākuma  Siksala, Murmastienes pagasts

Tatjana pošas uz vakaru sakārtot saimniecību. Pār nelielo Siksalas sādžas (sādžā gan vairs tikai pēc nosaukuma) vecticībnieku sētā, pamazām nolaižas pavasara novakare. Pie blakus esošā purva ezeriņa ciema kapos pamazām vērpās miglas vāli, kā aizmirstās godības rēgi, snaikstoties ap šķībajiem krustiem.

Raugoties dzimtajā apkaimē, Tatjana, kā jau ļaudīm gados mēdz notikt, aizdomājās.

Kā reiz te svētkus svētījām, kāds ļembasts bija masļeņica!  Uz ražas talkām sabrauca latvieši no purva malā esošā Silagala, savukārt Siksalas bērni uz turieni brauca mācīties latviešu skolā. Tatjanai vispār nebija saprotams, kāpēc par mācīšanos latviešu skolā tagad kāds cēla traci – toreiz mācījās un priecājās, ka ir iespēja mācīties. Un satika ar silgaliešu bērniem bez vainas. Dzīvoja, sadzīvoja, visi tak cylvāki vien.

Kas tagad no tā atlicis? Atmiņas. No lieluma Siksalas diviem dučiem jaunsaimniecību pat krāsmatas vairs nevīd. Uz baznīcu Tatjana mēro ceļu labi ja reizi mēnesī, talkas nerīko jau nav jau ko novākt. Pat avīzes no Rīgas arī kādas divas nedēļas nebija pienākušas, nez kāpēc? Ilgi domāt par to gan nebija sanācis, kā jau laukos, darbi sauc darbos.

Piepeši viņas acis ieplešas un divi pirksti  pēc sentēvu modes instinktīvi pārmet krustu. No mežmalas kā rēgs uz viņas pusi lēnām, ar acīmredzamu piepūli klibo tēls ar garu bārzdu, iekritušām acīm un kreisajā rokā sažņaugtu purva bērza kūju.

Mugurā staigājošajam ģindenim ir dīvainas pikseļota auduma driskas.


Turpinājums sekos…

trešdiena, 2015. gada 18. marts

X stunda: ievads (I daļa)

1. diena, 00:05 stundas kopš sākuma  pierobežas josla

Rīts. Starp egļu zariem ceļas migla, pirmie gaismas stari pamazām sasniedz blakus takai esošās sūnu kupenas. Taku ar vecuma ziņā gandrīz pilngadīgiem lietuviešu zābakiem min robežsardzes seržants Nikolajs, veicot sava sektora apgaitu.

Pēkšņi viņš sev priekšā pamana kustību. Tuvojoties Nikolajs secina, ka neitrālo joslu lielā skaitā šķērso nezināmas bruņotas personas bez atšķirības zīmēm. Viņš pieplok pie zemes un atāķē no jostas rāciju, lai paziņotu par to centrālei. Pirms pilnīgi izsīkst padsmit gadu vecais akumulators, rācija izdveš savu pēdējo „žžššžž” un apklust uz visiem laikiem, taču troksnis ir pietiekoši skaļš, lai to pamanītu nelūgtie viesi – tie uz Nikolaju atklāj uguni.

1. diena, 00:25 stundas kopš sākuma — NBS apvienotais štābs

Leitnante Liepiņa šorīt darbā bija ieradusies laicīgi. Labi, varbūt ne laicīgi, taču kavējot mazāk par pusstundu. Rīts ir sācies veiksmīgi, viņa tikusi jau līdz kreisās rokas zeltneša kutikulu mīkstināšanai, kad pēkšņi iezvanās telefons. Izdvešot viegli aizkaitinātu nopūtu, leitnante Liepiņa paceļ klausuli.

Sākotnēji tajā dzirdamie nesaprotamie sprakšķi, kas, šķiet, atkārtojās kārtām, liek domāt par kļūdu savienojumā. Te pēkšņi ieskanas aizsmakusi vīrieša balss. „BĻABĻABĻABĻA!” ir pirmie nosacīti izšķiramie vārdi. Tālāk seko tirāde kādā slāvu valodā, fonā turpina kārtām skanēt jokainie sprakšķi, dzirdamas arī citas balsis. Leitnantei viss uzreiz top skaidrs.

„Nacionālo bruņoto spēku struktūrvienībās lietojama tikai valsts valoda!” viņa nosaka, nospiežot pogu ar uzrakstu „ATVIENOT”.

1. diena, 00:50 stundas kopš sākuma  robežsardzes kordons

Seržants Nikolajs apstulbis blenž klausulē.  Viņa apjukumu pārtrauc kārtējā lode, kas ietriecas sienā aiz viņa muguras. Nikolajs nupat kā bija izšāvis pēdējās pielādētās magazīnas pēdējās patronas no sava AKS-74U, taču viņš negrasījās padoties – nezināmie uzbrucēji pat nenojauta, ka pirms nedēļas bija piegādāti svaigi munīcijas krājumi robežas stiprināšanai, kas atradās tepat – otrā ēkas galā, noliktavas telpā.

Veicot īsus pārskrējienus zem ienaidnieka uguns, Nikolajs tomēr sasniedz noliktavu. Par lodi, kas par mata tiesu aizskar plecu, viņš pārāk neuztraucās – adrenalīns darīja savu, skrambu viņš tikpat kā nejūt. Nikolajs izrauj no plaukta nesen piegādāto munīcijas kasti, vēl ar ražotāja zīmogiem. Viegli smīnot par pārsteigumu, ko sagādās ienaidniekam, Nikolajs paņem pirmo patronu, lai sāktu pielādēt magazīnu. Viņa roka sastingst kustībā.

Kordonam ir piegādāta NATO standarta 5.56×45 munīcija.

Kaut kur aiz viņa ar triecienšauteņu laidēm iebrucēji dauza vaļā posteņa durvis.

1. diena, 00:55 stundas kopš sākuma  ceļš pierobežas joslā

Antoņina ar spieķīša palīdzību lēnām mēro ceļu mājup no pagasta veikala. Kopš autobuss vairs nekursē, nākās pēc piena un maizes doties kājām, taču viņa nesūdzas – vēl ir spēks kaulos, lai arī gūža pēc operācijas liek sevi manīt. Nedēļas nogalē no Rīgas solīja viesos atbraukt bērni, vajag taču ko likt galdā!

Piepeši viņa apstājas. No robežas virziena mežā atbalsojas kāds attāls kliedziens.



1. diena, 04:04 stundas kopš sākuma  NBS apvienotais štābs

Agrā priekšpusdienā, kad jau sāk raisīties domas par to, kas šodien ir kompleksajās pusdienās, štābā pienāk uztraucoša informācija no Iekšlietu ministrijas. Zaudēti sakari ar vienu no austrumu robežsardzes kordoniem. Tiek pieņemts lēmums apstākļu noskaidrošanai apvidū veikt pārlidojumu ar Rīgas Tehniskās universitātes inženieru būvēto bezpilota lidaparātu.

Kamēr RTU inženieri bezpilota lidaparātu zvejo ārā no Ķīšezera, tiek pieņemts lēmums nosūtīt izlūku komandu īpaši maskētajā zemā profila bezjumta Mercedes džipā. Pēc tam, kad izdodas no seržanta mātes aizņemties naudu benzīnam, izlūki nekavējoties dodas ceļā.

Pierobežas virzienā izlūki pilnā ātrumā traucas pa Pleskavas šoseju. Tā kā izlūkdžipam nav ne jumta, ne vējstikla, divi no četriem smagi saaukstējas. Pēc neliela līkuma caur Madonas slimnīcu, atlikušie izlūki turpina ceļu.

1. diena, 06:03 stundas kopš sākuma  NBS apvienotais štābs

Lai pārliecinātos par situāciju, tiek pieņemts lēmums apzvanīt pierobežas pašvaldības. Īslaicīgu paniku izraisa tas, ka Krāslavas domē uz zvanu kāds atbild krieviski.

Izbīlis norimst pēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārstāvja norādes, ka tā tas ir bijis vienmēr.



1. diena, 07:05 stundas kopš sākuma  Rēzekne

Maskēšanās tīklam plīvojot pavasara vējā, NBS izlūki ierodas Latgales galvaspilsēta. Pēc neilgas līkumošanas - pirms pusgada iepirktā GPS iekārta spītīgi uzstāj, ka viņi atrodas Ržezicas ciemā, Rietumpolijā – izlūki beidzot nonāk līdz galvenajai ielai. Lai arī šis nosaukums nevienam no viņiem neko neizsaka, izlūkdžips no Nikodema Rancāna ielas nogriežas uz Atbrīvošanas alejas. Pie Māras pieminekļa viņus sagaida uztrauktu rēzekniešu bariņš. Daļa sanākušo ieradušies ar Latvijas karogiem, taču redzami arī plakāti izlūkiem nesaprotamā valodā – īpaši viņus izbrīna burta Y lietojums.

No pūļa iznirst stalts pusmūža vīrs baltā lina kreklā un apņēmīgi sāk izlūkiem klāstīt ziņas par naidīgo spēku kustību, ko saņēmis no tuvāk robežai dzīvojošā māsas vīra. Tālāk stāvošie viņa teiktu dzird daļēji, taču skaidri saklausāma bieži uzsvērtā frāze „volna krīvi”.

Pēc tulka ierašanās vīram tiek lūgts atkārtot tikko teikto. Manāmi nobālējis, viens no izlūkiem rāciju nostāda uz štāba frekvences.

1. diena, 07:57 stundas kopš sākuma  NBS apvienotais štābs

Radiste Aina drudžaini pieraksta rācijā dzirdamo – ar katru vārdu, ko savā greizajā rokrakstā (skolā glītrakstīšana jau sen nebija obligāta) viņa uzliek uz papīra, dzirdētais it kā kļūst vēl īstāks. Beidzot viņa saprot, ko nozīmē izteiciens „auksti sviedri”.

Tuksneša kamuflāžas zābakiem steidzīgi dunot uz parketa imitācijas linoleja, Aina pa pirms padsmit gadiem eiroremontēto gaiteni dodas uz sanāksmju zāli. Bez klauvēšanas atraujot durvis – par ko tādu viņa citos apstākļos pat nesapņotu - viņa piesteidzas pie komandiera un iegrūž rokās tikko saņemto informāciju.

Jau izlasot pirmo teikumu komandiera acis ieplešas.

Pēc dokumentu izskatīšanas tiek pieņemts vienbalsīgs lēmums.

Ignorējot netīro čangaļu dezinformāciju, NBS kājnieku brigāde saņem pavēli gatavoties virzībai uz pierobežu pārgājiena kārtībā.

1. diena, 09:00 stundas kopš sākuma  Melngalvju nams

Prezidents nupat ticis informēts par to, ka naidīgi kaimiņvalsts spēki ir šķērsojuši valsts robežu. Tagad viņa rokās ir paziņot pasaulei par šeit notiekošo, uzrunāt sabiedrotās valstis un visu starptautisko sabiedrību šajā, vistumšākajā stundā. Skaidri paust, ka notikusi agresija pret suverēno Latvijas Republiku.

Varētu teikt, ka viss viņa mūžs ir bijis kā prelūdija šim mirklim – iespējai pierādīt, ka viņš ir savas tautas cienīgs vadonis, un viņš to lieliski apzinās. Atbildības nasta viņu nesalauzīs, viņš sevi pazīst pietiekoši labi, izieta sīksta dzīves skola.

Atverot durvis viņu acumirklīgi apžilbina kameru starmeši – tur sapulcējušies desmiti ārvalstu un vietējās preses pārstāvju. Pārliecinātiem soļiem viņš tuvojas podestam.

Viņš nostājas un pieliecas nedaudz tuvāk mikrofoniem.

„Aj em prezidents.”

Apmierināts ar godam izpildīto pienākumu nācijas priekšā, viņš nedaudz šķelmīgi pasmaida ar vienu sejas pusi. Nemanot apjukumu korespondentu sejās, prezidents pagriežas un dodas atpakaļ savos apartamentos. Šovakar ir ričurača vakars.


Turpinājums sekos…


ceturtdiena, 2015. gada 26. februāris

Pārbaudi savas vēstures zināšanas!

Vai tu uzskati sevi par vēstures pazinēju?
Vai tu domā, ka spēj atšķirt 1940. gadu no 2014. gada?
Vai tev šķiet, ka mēs dzīvojam citos laikos?

Ir radīts tests tieši tev!
Pamēģini uzminēt, kas ir vēstīts laikrakstos no 1938. līdz 1940. gadam un kas ir rakstīts internetā no 2013. līdz 2015. gadam!