piektdiena, 2013. gada 26. aprīlis

otrdiena, 2013. gada 23. aprīlis

Zeme zaļā, nolādētā

1970. gada 22. aprīlis. Padomju Sociālistisko Republiku Savienība atzīmē V. I. Ļeņina simtgadi, atceros to itin kā tas būtu bijis vakar. Raugoties pa bēniņu logu, redzu oktobrēnus un pionierus, kas ar derdzīgi sarkaniem ziediem rokās dodas uz vietējo Ļeņinekli. Ļeņina mazbērni, phe. Kā jau visi īsti patrioti, es ar okupācijas režīmu sadarboties kategoriski atteicos jau agrā bērnībā. Kamēr mani vienaudži — jau silītē kļuvuši par okupantu roklaižām — defilēja apkārt ar personības kulta atribūtiem, es pavadīju savu laiku daudzstāvu mājas bēniņos, tvarstot baložus un spēlējoties ar sarūsējušām naglām. Retajās dienasgaismas stundās es atkal un atkal pārlasīju aiz skursteņa atrastās Ulmaņlaika avīzes.

Toreizējā izolācijā es nevarēju zināt, ka vienlaicīgi pasaulē notiek vēl kas — un nebūt nenotiek nejauši. Šajā pašā dienā, Ļeņina simtgadē, pasaule piedzīvoja pirmo pašpasludināto "vides aizstāvju" LSD kurbulēto murgu — Zemes dienu. Kad pirmo reizi par to uzzināju, es vēl nesaskatīju Sakarību, toreiz es vēl ticēju nejaušībām (tāpat kā daudzi tagad tic čehu teroraktiem Bostonā), taču nu viss ir mainījies. Nav nejaušību un nav sakritību, ir tikai Aprēķins, Konspirācija un Vispasaules Boļševisms.

Zemes diena — garmataino homoseksuālistu, dekadentu, deklasēto elementu un citu salašņu dzemdinātā vides aizsardzības gadskārta.

Uz ko gan aicina šī diena? Uz valstu ārisko muskuļu — rūpniecības — ierobežošanu "vides saudzēšanas" nolūkos.

Kas tiek iegūts ar šādu rūpniecības ierobežošanu? Proletāriešu masa, kas nīst pastāvošo iekārtu un ir ideāla augsne žīdiskā boļševisma iedīgļiem.

Kad nonācu pie šīm rindām, šķita, ka esmu uzrakstījis pietiekoši, taču tad sajutu kādu pārpasaulīgu spēku. Mani uzrunāja pati Dievišķā Providence, tā šķita man sakām: Herbert! Herbert! Roc dziļāk, un universums būs tavs! Kad gan biju es lai ar to strīdētos. Ielējis sev nākošo glāzi antifrīza, es uz mirkli sastingu. Un tad viss tapa redzams.

Tā nav tikai viena diena, zemes diena. Tā ir visa "zaļo kustība", pēkšņi es sapratu, visi sarkanzaļās puzles gabaliņi salikās savās vietās, un tos tagad varu uzrādīt visai pasaulei, pirms vēl nav par vēlu.

Ābols. Šķietami nekaitīgs auglis — to pat varētu saukt par lietderīgu. Līdz kamēr izdodas nonākt pie atklāsmes par tā īsteno dabu. Gluži kā visas "eko" kustības — tas sākas zaļi, šķietami nekaitīgi. Brīdinu, atklāsme, ko sniegs nākošā zinātniskā ilustrācija var radīt šoka efektu, kā arī novest pie muskuļu konvulsijām.

TAS KĻŪST SARKANS.

Kas nonācu pie šīs atziņas, labā kāja sāka nekontrolēti raustīties zem galda, viegli sitoties pret alumīnija vanniņu, pilnu ar sējas kartupeļiem.

Taču tas nebija viss, es redzēju vēl. Tieši tā, redzēju - tā, it kā šīs atklāsmes būtu manā prātā iedēstījusi kāda ārpuszemes inteliģence, par spīti folijas klājumam starp tapetēm.

Andrejs Upīts. Marksists, Stučkas valdības izglītības komisārs, Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētājs pēc okupācijas, 1943. gadā, par spīti tam, ka Latvija vēl atradās Lielvācijas Reiha aizvējā, pamanījies kļūt par LPSR Tautas rakstnieku, tiktāl viss būtu skaidrs: sarkanais caur un cauri.

Tikai tad es iedomājos: kas gan ir šī Staļinisma roklaižas zināmākais darbs, senāk katra vidusskolnieka bieds un nīstākais naidnieks?

"Zaļā zeme".
Zaļā.
Zeme.
Zaļā.


Mani pirksti sažņaudza skaidu plašu rakstāmgaldu, iespiežoties iedobumā, kuru bija atstājusi gaļas mašīna vakardienas frikadeļu gatavošanas laikā. Tā nebija sagadīšanās, nekas no tā nebija sagadīšanās.

Pārdabiskais spēks atkal pārņēma manu prātu, un es redzēju nākošos puzles gabaliņus, tie bija kā no pārpilnības raga. Zaļš — sarkans — zaļš — sarkans — zaļš. Sarkans.

Augusts Brigmanis — SARKANO Komunistu vietvaldis Saldū, Kalpaka pieminekļa apkarotājs, tagad ZAĻO un zemnieku savienības deputāts un frakcijas vadītājs.

Dainis Īvāns — ZAĻO grupas ietvaros iestājās pret Daugavpils HES celtniecību — vēlāk SARKANO LSDSP biedrs un Rīgas domes deputāts.

Un tad es sapratu. Šīs svārstības ir veids, kā pretīgo boļševiku vara tiek saglabāta par spīti visiem pasaules vējiem. Sarkanais kļūst par nekaitīgu zaļo Gaismas Spēku uzplūdos, lai iznirtu atkal kā sarkanais, kad pienāks īstais laiks, kad sabiedrības dekadence būs sasniegusi attiecīgu pakāpi. Tie uzplaukst gluži kā derdzīgās 8. marta tulpes — no zaļajām vainaglapām iznirst sarkanās kauslapas.

Katrs zaļais ir latents sarkanais, katrs sarkanais ir uzplaucis zaļais.

Šajā brīdī es sapratu: viņi nemaz neslēpj šo svārstību. Viss ir redzams tiem, kas ir gatavi to ieraudzīt, šie nekaunīgie pasaules tautu ienaidnieki to nemaz neslēpj. Viņu uzstādītie atgādinājumi par mums smīkņā, pār mums valda un nemaz neslēpjas. Kas tie ir? Bet viss taču ir tik acīmredzami.

ceturtdiena, 2013. gada 4. aprīlis