ceturtdiena, 2012. gada 27. septembris

Pidarsitamās ūziņas

Ilmārs Mežs raustīja "Nacionālās apvienības" durvis, bet tās nepielūdzami palika aizdarītas. Ārā gaudoja vējš, bet rēnais rudens lietus renstelēs spēlēja Luiziānas blūzu. Iekšā bija auksts, jo pederastu siltumapgāde viņiem nebija vajadzīga, lai arī cīnītāji par tradicionālo ģimenes modeli sēdēja katrs savā stūrī un stoiski drebēja. Ideja saspiesties kopā tika noraidīta kā "pidaru provokācija".

Aiz durvīm bija dzirdama klusa melodija, bet Ilmāra sirds šķita esam skārda zvana, kurā vairs nekad neskanēs dainu dziesma. Raivis Z berzēja pietūkušo vaigu un prātoja, kāpēc gan viņš bija ierosinājis sildīties vienam ar otru. Jānis I bija aizņemts ar jaunu saukļu gudrošanu, klusi murminot "Nošauj krievu, pielūdz Dievu!", viņš šūpojās uz vietas un ik pa brīdim iespurdzās. Dombravas atdzisušās miesas bija novietotas pie izdzisušā pavarda — viņš hipotermijas delīrijā bija izdzēris divus enerģijas dzērienus. Šķietami sportiskā jaunekļa sirds neizturēja.

Dzintars vecākais bija piespiedies pie guļošā Dzintara jaunākā siltajiem apakšstilbiem, tramīgā miegā viņš izmisīgā balsī smilkstēja par rabarberiem un sievietes lomu ģimenē. Viņa mēģinājums iedegt skalu bija beidzies ar fiasko. Arī tie viņam atgādināja rabarberus.

6 komentāri:

  1. Jā, šis gan galīgi garām. Iesaku nodarboties ar to, kas padodas — un labi padodas, nevis lēkt lauciņā, kur nav tās mākas.

    AtbildētDzēst
  2. Neklausies šajos diletantos, Ivar, prozas gabals ir uz visiem 10. Jau sen vajadzēja nopietnu apceri par arvien augošo Pidaru Provokāciju.

    AtbildētDzēst
  3. Pievienojos Anonīmajam brālim virs mana ieraksta - priecē, aizkustina un liek notecēt kādai vīrišķai asarai pār manu vaigu šis traģiskais īsais stāsts.

    AtbildētDzēst
  4. Nekas, nekas. Ir tajā visā talanta dzirksts. Arī feļetona 'dimants' ir jāslīpē. Te prasās pēc turpinājuma. Nav ievada un nobeiguma, tāpēc nedaudz līdzinās novelei. Nekad nevajag steikties nonievāt uzreizi, jo tā var nogalināt trauslo mākslika dvēseli saspļaujot tajā biezus krempuļus. Tā nevar, jo sabiedrība nākotnē var tikai zaudēt kādu patiesi kultūrvēsturisku darbu, kas iedvesmotu plašas tautas masas motivējot uz aktīvu rīcību. Katrs šāds darbs ir kā skābes piliens režīma taukainajā acī.Nenovērtējiet par zemu,lasītāj! Un, jaunais rakstniek, neapstājies pie sasniegtā! Katra rinda ir spēriens pa piderastiskā režīma olām!

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Beļkovs bišku neuztvēra domu...

      Dzēst