otrdiena, 2016. gada 28. jūnijs

trešdiena, 2016. gada 16. marts

Mītu leģions

Smaidīgs Bangerskis – labam noskaņojumam visa raksta garumā.

Atkal mūspusē atripojis 16. marts, atkal pošās tracis, un atkal tiks tiražēti apgalvojumi par leģionu, kas neļauj klusēt.

Iesākumā – leģiona definīcija.

Ko mēs šodien saucam par Latviešu leģionu? WWII laikā ar to saprata tīri 19. un 15. ieroču SS divīziju, taču laika gaitā šis termins mainījies (daļēji Silgaiļa grāmatas iespaidā) un nu tikpat labi ietver visus latviešus, kas dienējuši Reiha bruņotajos spēkos.

No vienas puses gan ir nedaudz dīvaini skaitīt pie leģiona tos pašus robežapsardzības pulkus – kuros sākās dumpis ar aptuvenajiem saucieniem „mēs negribam uz leģionu, pļaķ”, kad izrādījās, ka tie tiks izmantoti frontē – bet rodas pretjautājums: vai pie pieminekļa dodas un devās tikai divīziju veterāni? Ja ne, tad sliecos palikt pie Silgaiļa definīcijas un skaitīt visas vienības vācu pusē.

1. Latviešu leģionāri nebija brīvprātīgie!

Jāņu lustes ar Bangerski neliek vilties.

Mums patīk runāt par to, ka leģions bija reakcija uz Baigo gadu. Vienlaikus mums patīk sirsnīgi apstrīdēt leģiona nosaukumā iekļauto „Freiwillige”. Kā tad ir?

Ja runājam par 1941. gadu (jā, 1941. – jo latviešu dienests vācu pusē sākās jau ar vācu ienākšanu), tad lauvas tiesa policijas bataljonu bija brīvprātīgie. Virsnieku lielākā daļa kopumā bija brīvprātīgie, ar retiem izņēmumiem (teiksim artilērists Katiševs).

Līdz 1943. gada janvāra beigām tika izveidota paliela kaudzīte latviešu vienību, kuras visas veidoja brīvprātīgi cīnītāji pret boļševismu (vai cīnītāji par tīri normālu atalgojumu – ēst arī gribās) – no jauna tika izveidoti 24 policijas bataljoni (6 bataljoni šajā laikposmā tika izveidoti no citiem izformētiem bataljoniem, tos neskaitām, lai kadrus nesaskaitītu vairākkārt). Summāri vairāk vai mazāk 12 200 vīru, no tiem ap 450 virsnieku.

Tas pie tam ir neskaitot tos, kas brīvprātīgi pieteicās 1943-1945, citās leģiona vienībās.

Vai leģions bija tikai brīvprātīgs? Protams, ka ne – atliek paskatīties uz dramatiskajiem un traģikomiskajiem Tornas grāvraču vai robežsardzes pulku piedzīvojumiem. Vienlaikus, apgalvot, ka lielā mērā tas nebija brīvprātīgs pasākums, nozīmē klaji necienīt virsniekus un kareivjus, kas bija gatavi izpirkt Kulmaņa kapitulācijas aptraipīto mundieri ar savām asinīm.

2. Leģions bija „tīrs” – jebkādi noziegumi ir vatņiku izgudrojums!

Bangerskis – vēl laipnīgāks bez matiem.

Pie kara noziegumiem vatņiku presei ļoti patīk pieminēt 15. divīzijas Pomerānijā it kā dzīvus sadedzinātos poļu santehniķus. Par šiem gan relatīvi skaidri pierādīts, ka nabaga sifonu entuziastu dzīvības drīzāk izdzēsa turpat novietotā holandiešu divīzija (laikam nojaušot ES paplašināšanās sekas 60 gadu tālā nākotnē).

Vienlaikus, tas nebūt neabstrahē leģionu (ar to domājot visas vācu pakļautībā esošās vienības) no pavisam netīrām lietiņām. Lai kā gribētos domāt, ka leģionāri ar tīru sirdsapziņu šāva komisārus-līkdeguņus un neko citu nedarīja, šāds viedoklis var rasties tikai ar vārgu perspektīvu par to – kas ir karš un kas – austrumu fronte.

Nerunājot nemaz par visiem zināmajiem jautrajiem arājiešu-korporeļu žipčikiem, kas jau no sākta gala pieteicās ar domu frontes pulveri neostīt, diezgan netīrās lietās bija saistīta arī laba daļa policijas bataljonu. Tiesa, šeit daļa (cik lasīts) tiešām pieteicās ar domu dauzīt sarkanos, un nebija gluži starā par sniegto iespēju dedzināt izbas. Tas gan nenozīmē, ka viņi nededzināja izbas. Nu, jo neērt atteikt, ja aicina. Aptuveni kā ciemos esot piecgadnieks piedāvājas parādīt savas klavierprasmes.

Ja detalizētāk – astoņi policijas bataljoni piedalījās baltkrievu galvu marinēšanā „Winterzauber” ietvaros, kur tika nošauti 2704 „partizāni” un vāci zaudēja 30 kritušos. Drūmie partizāni, kā rādās. Šeit 280. un 281. bataljonus komandēja neviens cits kā jautrie zeļļi Veiss un Lobe, diezgan skaidri zināms ka vismaz 278. bataljons pats nepakautrējās rokas smērēt un apšāva un sadedzināja ap 100 civilos.

Nē, bet es saprotu 100 civilie nav nekas. Nu, ja vien to nedara Kononovs, tad pietiek ar deviņiem.
„Sumpffieber” paspēja patusēties četri latviešu policijas bataljoni, šajā operācijā tika atšauti 1274 „partizāni” un 8350 ebreji. Par vācu pusē kritušajiem ziņu nav. 22. un 272. bataljons tikmēr priecīgi sargāja Varšavas geto un konvojēja ieslodzītos uz Treblinkas TEC.

Karš ir netīrs, draugi. Totālais karš ir netīrāks. Nedzīvosim ilūzijās.

3. Kurzemes cietoksni noturēja 19. divīzija!

Tikai mieru. Viņš ir šeit.

Apgalvojums, kas ieguvis mitoloģisku saturu (un bezgaumīgas maiciņas)  – 19. divīzija noturēja Kurzemi un nepadevās līdz pat Berlīnes krišanai! Protams, neapšaubāms ir fakts, ka 19. divīzija turējās Kurzemē.

Līdz ar 23 citām divīzijām. Nešauboties par 19. divīzijas vīru cīņas sparu – tā ir uzskatāma par pēdējā cīņu posmā apbalvotāko divīziju no visas Kurzemes armiju grupas (skaitot RK)– viens nav karotājs.
Perspektīvai – trešās Kurzemes lielkaujas laikā (21.-31. decembris) 19. divīzijas vienības ieņēma frontes iecirkni Brūnumuiža, Stepīši, Bitšķēpī R., Upmaļi, Pumpuri, Vanagi, Silgaiļi, trg. p. 68,0, Ērmes, Vamži. Uzmetu uz kartes – ar atkāpi, ka Vamžus īsti sazīmēt neizdevās – bet pēc aprakstiem sanāk secināt, ka turpat pie Saliņu Pūpjiem (dažviet avotos – Siliņu).



Iecirkņa platums ~9,5km. Kurzemes cietokšņa frontes kopgarums bija ~170km. Lai kā mums patiktu streļķu aprakstos smīnēt par bārdanajiem un gļēvajiem sibīriešiem, vai leģionāru atmiņstāstos lasīt par „kārtējo reizi, kad kaimiņos esošā vācu divīzija padeva pēdu un pašiem nācās visu izglābt” – strēlnieki vieni nenoturēja vācus pie Rīgas, un 19. divīzija viena nenoturēja Kurzemi.

Kurzemi turēja arī vācu, dāņu, norvēģu un holandiešu vīri, kuriem pateicoties prāvam skaitam latviešu civiliedzīvotāju bija iespēja izrauties no boļševisma nagiem. Neaizmirsīsim viņus.

Bet ja nu kādam nepatika, bonusā piedāvāju LATVJU UZVARĒTO CĒSU KAUJU PĻAĶ pretvācisko spēku sadalījumu.



4. Leģions jau nemaz nebija SS!

Dzīve ir sāpes.

Nenoturējos – ceru, ka padomju dzimtene spēs man piedot. Neko ļaunu nenojaušot sanāca uziet NA lapu, kas izklāsta visu patrejotam nepieciešamo par 16. martu.

Abstrahējoties no fakta, ka, brīdī, kad vēstures fakta pieminēšanai ir atsevišķa vēsture, vēsture nevienam vairs īsti nerausta, un nav vērts izlikties, iekrita acī tikai patiesi patrejotiskas domāšanas dzemdināts skaidrojums (kas it kā sniegts ASV valdībai), kāpēc tad mūsu brašais Leģions nebija kārtīgi esesieši.

1) viņi nesaņēma nekādu nacistu politisko apmācību;

It kā varētu piekrist – vienlaikus par glužu taisnību saukt roka neceļas. Vācu aģitprops padaudz tika tulkots latvju mēlē, un izplatīts leģionā (kaut tas pats glīši ilustrētais žurnāls Laikmets diezgan centīgi trina tēmas par žīdisko boļševismu un ļaunajiem amerikāņiem un Čerčilu (gan otrajā plānā)).

Ja gribam vieglāk vizuāli uztveramas liecības, šādi izskatījās leģiona Ziemsvētku eglīte. Nē, nē, nekāda nacisma, ko jūs. Tā centrā ir dīvaini nofrizēta Kulmaņa galva uz latviskā ugunskrusta karoga fona.



2) viņiem neprasīja atzīt kādas nacistu doktrīnas;

Kas tieši ar to domāts, lai paliek uz autora sirdsapziņas. Doktrinālās pamatnostājas par žīdisko boļševismu un Jauno Eiropu bija biezā slāni. Neatzīšana – skaļa pukstēšana pret – netika akceptēta, varēja beigties ar dienestu Meijera soda bataljonos.

3) viņi nedeva SS zvērestu;

Skan, protams, poētiski. Laiks bezjēdzīgi iedziļināties!

Latviešu leģionāru dotais zvērests:
"Ich schwöre bei Gott diesen heiligen Eid, dass ich im Kampf gegen den Bolschewismus dem Obersten Befehlshaber der Deutschen Wehrmacht, Adolf Hitler, unbedingten Gehorsam leisten und als tapferer Soldat bereit sein will, jederzeit für diesen Eid mein Leben einzusetzen."

Jeb latviski:
„Dieva vārdā es svinīgi apsolos cīņā pret boļševismu vācu bruņoto spēku virspavēlniekam Ādolfam Hitleram bezierunu paklausību un kā drošsirdīgs karavīrs būšu vienmēr gatavs par šo zvērestu atdot savu dzīvību.”

Jāatzīst uzreiz, tas nav parastais SS zvērests. Tas gan, vienlaicīgi, ir ārzemju leģionāru dotais zvērests: horvātu, albāņu, ukraiņu, ungāru, baltkrievu un visi pārējie, kas dienēja ne-gluži-nordiskajās SS divīzijās, Division der SS, nevis SS-Division. Vai kādu desmit SS divīziju dots zvērests nav saucams par SS zvērestu? Secinājumus atstāšu jūsu ziņā.

4) viņi nebaudīja SS privilēģijas;

Neņemos minēt, kas ar to domāts – uz 1943. Ostfrontē privilēģiju desas diez ko dalītas netika. Ja varbūt stāsts par apgādi – ar atbalsta ieročiem tika apgādāti pēc SS štata (ko skauda blakus novietoto vērmahta divīziju komandieri – reizēm atļaujoties mūsējos šinī sakarībā apzagt).

5) viņi nenēsāja vācu SS vienībām noteikto uniformu.

Šis gan ir patiesi būtisks un pieminēšanas vērts punkts. Kas lieliskāk – varam atpūtināt okulārus un pētīt bildītes. Lūk, attēls ar vācu esesieti – pievērsiet uzmanību SS rūnu zīmotnēm uz apkaklītes, kā arī nordiskajai žokļa formai:


Savukārt šeit redzams Latviešu leģionārs – šeit ievērojiet latvisko ugunskrustu, kas atrodas vācu SS rūnu vietā:


Patiesi redzams, ka Latviešu leģiona formas atšķīrās!

Ja neskaitām to, ka pirmajā bildē redzams Latviešu leģionārs, bet otrajā – koncentrācijas nometnei piekomandēts vācu SS vīrs (par ko liecina dubultā ugunskrusta zīmotne).

Lai nebūtu nekādu pārpratumu – latvieši divīziju posmā karoja standarta vācu Feldgrau formās, 19. divīzijā liela daļa arī ar SS rūnu zīmotnēm (kas tika izsniegtas kad tā vēl bija pazīstama kā 2. SS brigāde), un visi ar jestriem Totenkopfiem pie cepures, SS ērgļiem uz formām un visu pārējo.

Noslēgumā.

Lasītāj, mans sakāmais ir vienkāršs. Tas vien, ka pretinieks runā vienīgās klišejās un izdomājumos, nav jāuztver kā uzaicinājums nolaisties līdz viņa līmenim.
Vēstures fakti ir mūsu pusē. Lai melo citi.

P.S.


P.P.S. Ja nu šovakar negribēji gulēt:



piektdiena, 2015. gada 25. decembris

Gaišus Kodolziemassvētkus!

Ievadam: aicinājums ieslēgt tematisko mūziciņu:


Ar dāvanām piekrautām kamanām dodos pie jums, sveikt visus ziemas saulgriežos. Ja ar dāvanām domājam kodolkaru.

Lai arī mediji jau paspēja nodemonstrēt savu kompetenci, pilnvērtīgi iedziļinoties tēmā:


Tomēr izlēmu parakņāties dziļāk, pašos atslepenotajos diapozitīvos. Kā jau varēja uzminēt, ja vien neesi četrgadnieks ar garīgās attīstības problēmām Apollo žurnālists, Baltijas vienīgais mērķis nebija Tartu.

Lai aiztaupītu Jums, dārgie draugi, urķēšanos oriģinālmateriālos,  bezkaunīgi ekspluatējot internetā atrodamus rīcekļus, esmu uzģenerējis vizuāli visnotaļ informatīvu karti (lai apskatītu pilnā izmērā, spied šeit):


Tāpēc uztraukumam nav pamata – igauņi netaisījās uzņemt visas mūsu godam nopelnītās kodolbumbas. Ura ura ura!

Precīzāk: no pieejamajiem dokumentiem mērķu saraksts Latvijā bija:
1)      Bauskas lidlauks
2)      Cīravas lidlauks
3)      Daugavpils lidlauks
4)      Dundagas lidlauks
5)      Ezeres lidlauks
6)      Glūdas lidlauks
7)      Gulbenes lidlauks
8)      Liepājas lidlauks
9)      Liepājas Karostas ZR aviācijas objekts
10)   Liepājas Karostas industriālais parks
11)   Jelgavas lidlauks
12)   Jēkabpils lidlauks
13)   Jēkabpils ZA aviācijas objekts
14)   Rīga — Rumbulas lidlauks
15)   Rīga  Spilves lidlauks
16)   Rīga  tagadējās RIX teritorija
17)   Rīga  aviācijas objekts Salaspilī
18)   Tukuma lidlauks
19)   Vaiņodes lidlauks
20)   Ventspils lidlauks
21)   Ventspils tuvumā esošais miests Tārgale — aviācijas objekts

Turklāt, Latviju skartu arī Palangas un Valgas lidlaukam domātās bumbas, izcepot vairākus pagastus kā Lietuvas, tā Igaunijas tuvumā.

Šeit jāmin, ka visi faili nav atslepenoti, tostarp pagaidām nav pieejama informācija par Rīgas interesantākajiem punktiem kā sekundārajiem mērķiem (kam – kā Karostas industrijai – paredzētas mazākjaudīgas kodolbumbas). Perspektīvai – Liepājā šādi mērķi, kas lielākoties atšifrējami kā dažādas ražotnes, bija ap divdesmit. Tomēr plāns neaprobežojās tikai ar infrastruktūru, kodoltriecienu mērķis bija arī maksimāla iedzīvotāju atbrīvošana no boļševisma – kam gan nepatīk kodolgenocīds? Arī Tallinā mērķu skaits sasniedza vairākus desmitus. Savukārt Rīga, kā Baltijas Kara apgabala sirds, nepaliktu bez mazākas ievērības.

Karte modelēta balstoties uz vidējo pret aviācijas bāzēm izmantojamo tonnāžu – 5 megatonnas (diapazons – 1,7 līdz 9 megatonnas), detonējot uz zemes (ar mērķi nahrenizēt arī pazemes instalācijas). Liepājā simulēju arī vienu gaisā detonētu 160 kilotonnu industrijai domāto sprādzekli, kas gan nav pamanāms zem lidlauku iznīcināšanas radītā kodolmākoņa.

Sprādziena rimbuļos centra uz ārpusi iet zonas [ugunsmūris]-[500 rentgenu radiācija]-[viss tiek noslaucīts]-[gandrīz viss sabrūk]-[visiem trešās pakāpes apdegumi]. Nav attēlots: radioaktīvie lietusmākoņi, kas piebeidz visus atlikušos – jo visa karte būtu oranža.

Ilustrācijai – rezultējoši mākoņi no Jelgavas lidlauka iznīcināšanas:


Attiecīgi – pie atbilstoša vēja virziena 5 megatonnu sprādziens bez problēmām samaitā dzīvi ceturtdaļai valsts teritorijas. No centra uz ārpusi nokrišņu zonas iet pēc tā, cik ātri puse iedzīvotāju saņem letālu devu: [pusstundas laikā]-[četru stundu laikā]-[divu dienu laikā]-[radioaktīvie nokrišņi nav lielākā problēma]

Dzīve pēc pasaules gala: Fallout LPSR edišn
Kas notiek tālāk?  Laiks savilkt kopā sekas (izvairoties no „un tad visi nomira” rēķināsim tikai pašu detonāciju rezultātu).

Pēc 1959. gada PSRS tautskaites, mums zināms iedzīvotāju šašliku skaits tieši skartajās pilsētās:
Rīga
580423
Jūrmala
37954
Baloži
1516
Daugavpils
64259
Liepāja
71464
Grobiņa
4327
Ventspils
27420
Jelgava
36359
Bauska
6897
Jēkabpils
7401
Krustpils
9374
Valka
4872
Dundaga
3188
Gulbene
7178
Kopā:
862632

Tātad, LPSR momentāni zaudē 41,4% iedzīvotāju.

Lielākā pilsēta nu ir Rēzekne ar nedaudz vairāk kā 20 000 iedzīvnieku – to varam uzskatīt par jauno galvaspilsētu. Faktiski, PSRS militāro objektu uz rietumiem orientētā izvietojuma dēļ, Austrumlatvija cieš relatīvi maz – taču neredzu pamatu cerēt, ka pat tas varētu izbeigt kurzemnieku iedomību.

Ir arī citi pozitīvie aspekti – Glūdas lidlauka sprādziens diezgan droši parauj līdzi Pikšas. Pie reizes tiekam vaļā no suitiem un ventiņiem. Pie tam - Latvija šajā brīdī top vēl mononacionālāka nekā jebkad iepriekš. Loģiski domājot, latvietis ar trīs galvām ir trīstik latvisks, tādēļ varbūt šo risinājumu ir vērts apsvērt.  Arī Ziemassvētki bez sniega mums kodolziemā vairs nedraud.

Protams, karte ir lielā mērā spekulatīva – nav iespējams zināt reāli izmantoto bumbu tonnāžu (diapazons samērā plašs), taču lidlauku izvietojums visu apdzīvoto vietu centru tiešā tuvumā liek domāt, ka to iznīciba arī minimālās 1,7 megatonnu kodolieroču programmas ietvaros būtu totāla.

Noslēgumā:
Kodolkarš, mani mazie draugi, ir viena jestra padarīšana.

svētdiena, 2015. gada 13. decembris