sestdiena, 2016. gada 26. novembris

Ieraksimies Zemessardzē: Gals

Te nu mēs esam, dārgie draugi. Laiks savilkt kopā iepriekšējās publikācijās izmētātās tēzes par to – kas tad notiek Zemessardzē, kā tās stāvoklis samērojams ar uzticētajiem uzdevumiem, un kāpēc šeit paustais tik ļoti atšķiras no oficiālās versijas.

Jeb, citējot jauno Zemessardzes komandieri: “Nu tā nav taisnība! Ar tādu blogu - nezinu, kas tas par cilvēku un uz kuru pusi strādā - viņš nomelnoja mūsu sistēmu. Ir jābūt uzmanīgiem ar to blogošanu.” (NRA, 11. novembris)


Attēlā: nomelnots zemessargs.

Laiks noskaidrot – kurš te ir melns, kurš balts, un kurš pikseļots.

Iepriekšējā sērijā

Aizvadīta kārtējā Lāčplēša diena – zemessargu ausis atkal glaudījusi katra amatpersona, kam nav bijis slinkums. Kopš pēdējās publikācijas AiM Valsts sekretārs paspējis izteikties – ja visi iestātos Zemessardzē, būsim drošībā. Bet OMD nevaram atjaunot, jo nav kapacitātes to uzturēt. Loģiski, protams.

Domāju, ka daudz par iepriekšējo publikāciju patiesumu var secināt no tā, ka ierindas zemessargi tās kopumā atzinuši par patiesām, pat traģikomiski patiesām. Ja kāds vēlas pārbaudīt – laipni aicinu atrast paziņu lokā zemessargu un apjautāties – kaut par medpaketēm.
Pieņemot, dārgie draugi, ka jūs esat man atvēlējuši uzticamības avansu, un varam skaitīt – par individuālo ekipējumu, medicīnu un bruņām esam izrunājuši – tur situācija ir kaut kur starp skumju un kritisku.

Ieročus un personālsastāvu neapskatīsim – jautājums ir sensitīvs, viegli gan pieļaut kļūdas, gan iekulties nepatikšanās. Pietiks vien pateikt – jebkurš zemessargs jums apstiprinās, ka skandinātie 8000 zemessargu pavisam noteikti neatbilda patiesībai pirms gadiem 2-3, un visticamāk neatbilst patiesībai arī tagad.

Potjomkina brigādes

Nupat kā par jauno NBS komandieri pieteikts Leonīds Kalniņš, bijušais Zemessardzes komandieris. Cilvēks, kas gadiem ir aktīvi līdzdarbojies, uzturot mītu par Zemessardzes faktisko skaitu, stāvokli un spējām.

Bet noticis ir arī kas tāds, ko daļa no jums, lasītāji, nav pamanījusi – Zemessardzes novadi – teritoriāli administratīvas vienības – ir pārtapuši par Zemessardzes brigādēm. Vēl jo vairāk – NBS nu ir ieviesta vienota “brigāžu” numerācija – 1. Sauszemes spēku brigāde, kam seko 2.-4. Zemessardzes brigāde.

Vai tam ir saistība ar pirms kāda pusgada publicēto ASV RAND domnīcas atzinumu, ka Baltijas aizstāvībai nepieciešamas 7 pilnvērtīgas brigādes? Ļaušu jums pašiem spriest, dārgie lasītāji. Tikai norādīšu, ka līdz šim pastāvošie Zemessardzes novadi pamatā pildīja administratīvu funkciju – savukārt brigādei, vismaz pēc civilizētajā pasaulē esošās militārās plānošanas teorijas, piedienas savs štābs ar virsniekiem, kas noliekušies ap kartēm, atbalsta vienības un spēja autonomi darboties 72 stundu garumā.

Jautājums attapīgākajiem – ja mēs paņemam aptuvenu Viļakas novada pašvaldības ekvivalentu, pēc cilvēku skaita, noslodzes un visa pārējā, un nomainām plāksnīti pie durvīm uz “brigāde”, vai tajā maģiski rodas štābs ar kompetentiem kaujas virsniekiem, apgādes sistēma un spēja praktiski komandēt tai uzticētās vienības?

Vai šis reti primitīvais darbības imitācijas mēģinājums spēs pārliecināt mūsu sabiedrotos? Laiks rādīs. Protams, neviens medijs nav uzdevis nevienu kritisku jautājumu šajā virzienā. Bet nevarētu taču būt, ka mediji militārajā jomā principā neko nesaprot?


Pilnīgi nesaistīts attēls.

Nevarētu taču arī būt, ka uz šo nekompetenci paļaujas par aizsardzības nozari atbildīgie, bez īpaša stresa paužot klajas, absurdas nepatiesības, ar drošu apziņu – neviens jau neuzķers?


Iepriekšējais NBS komandieris R. Graube, 2016. gada 21. oktobris, Žurnāls “Ir”


Jaunais NBS komandieris L. Kalniņš, 2014. gada 9. decembris, NRA

“Vienkārši saki viņiem kaut ko, neviens jau nesapratīs, un pavisam noteikti nepārbaudīs”.

Zemessardzes loma un iespējas

Tātad, apkopojot iepriekš iztirzāto – zemessargi iespēju robežās sevi ekipē par saviem līdzekļiem, cenšoties sasniegt adekvātas kaujasspējas.

To redzot, Zemessardzes un aizsardzības nozares vadība var būtībā ar to rēķināties, un Zemessardzi apgādāt daļēji, noteiktas ekipējuma vienības bez aizspriedumiem uz bataljona izmēra vienību nosūtot apjomā ap 30 gabaliem. Jo kāpēc gan ne?

Medicīnas un bruņu nodrošinājums, tikmēr, nav atrisināms ar pašu zemessargu spēkiem (lai gan runā, ka dažos bataljonos notiek pašdarbība arī šajos virzienos).

Tas faktiski ierobežo pat vislabāk apmācīto Zemessardzes vienību spējas līdz tām, kas piemīt pašiem vieglākajiem kājniekiem – uzbrukums skaitā un ekipējumā vājākam pretiniekam, vai aizsardzībai iepriekš sagatavotās pozīcijās (lasi: ierakumos).

Arī šī mērķa īstenošanai pastāv objektīvi ierobežojumi – reaģēšanas ātrums un apmācības līmenis. Nav noslēpums, ka lielākā daļa zemessargu mācības apmeklē neregulāri, un spējas un zināšanas atšķiras, tas ir nenovēršami.

Kā mums visiem zināms, lielākā daļa zemessargu ikdienā nodarbojas ar ko citu, pozīcijās ap stratēģiskiem objektiem nesēž un uzbrukumu negaida. Attiecīgi – iniciatīva kā jau vienmēr ir agresora priekšrocība. Tātad ZS darbības, pienākot X stundai, būs reaktīvas tam, ko dara pretinieks – pārņem Rīgas lidostu, Zilupes domi, spārda strausus privātā zoodārzā – vienalga.

Šeit nemaz neizskatīsim situāciju, kur zemessargiem nākas saskarties ar nedraudzīgu civiliedzīvotāju pūļiem. Pūļa kontroles mācības, cik zināms jūsu padevīgajam kalpam, pēdējo 3 gadu laikā ZS nav notikušas. Bet kas gan var notikt, ja pret civilistiem (pretinieka televīzijas kameru priekšā) palaiž neapmācītu paramilitāru personālu.


Pilnīgi nesaistīts attēls.

Tas visnotaļ loģiski un pamatoti nozīmē – zemessargiem, kas reāli izvērsīsies pret pretinieku (kā plānotā pirmā reakcija, kas apstiprināts nu jau vairākkārt), nebūs iespējas izveidot aizsardzības pozīcijas, kuras aizstāvēt vēl būt kaut kādas nebūt cerības – nāksies cīnīties pretinieka izvēlētos un izveidotos apstākļos.

Tātad, zemessargiem bez bruņām, medicīnas nodrošinājuma (pieņemot, ka pārējo tie ir apzinīgi sagādājuši paši) nāksies mēģināt kā minimums ierobežot pretinieka kustību. Pretinieks, protams, būs mobils – nav redzēts, ka krievu profi braukātu ar nebruņotām kravas mašīnām, arī čečenu bandformējumi ir izdarījuši secinājumus.

Attiecīgi – cerēt, ka zemessargiem būs iespēja ierakties un gaidīt uzbrukumu frontālu uzbrukumu Pirmā pasaules kara manierē no iepriekš zināma virziena, ko tie potenciāli varētu atsist, ir visnotaļ naivi.

Jebkāds variants, kurā ZS vienības nevar ierakties, nozīmē ka to spējas noturēt pozīcijas vai izpildīt citus kaujas uzdevumus ir ļoti ierobežotas (nerunājot par to, ja pretiniekam ir gaisa vai artilērijas atbalsts), zaudējumi ir būtiski un vienības zaudē savu jau tā ierobežoto kaujasspēju.
Bet bažu nav, šīs vienības papildina mūsu rezerve!

Rezervēts optimisms

Tagad, neapģērbuši un nenoveidojuši līdz galam ZS (kas ir mūsu aizsardzības balsts!), šobrīd veidosim brīvprātīgo dienestu – lai papildinātu mūsu rezerves karavīru rindas!

Mums jau esot 7000 rezerves karavīru! Skan lepni, kā jau viss, kas tapināts PR speciālistu speķainajām roķelēm. Pat nerunājot par panākumiem rezerves karavīru sasaukšanā uz apmācībām (jo citādāk šī 7000 rezerve ir gaisa pilis, no kuras daļa sen ir ārzemēs, daļa zem zemes, daļa ar vienu kāju vai sver 200kg), bet šeit ir vēl viens interesants fakts. Ja ielūkojamies Militārā dienesta likumā – rezerves karavīra kārtā ieskaita arī zemessargus pēc līguma izbeigšana.

Tas hipsters, kas iestājās zemessargos lai postētu selfijus, parakstīja līgumu, un neapguvis pilnīgi neko lauza līgumu? Viņš un viņam līdzīgie arī ir daļa no šīs jau teorētiskās 7000 rezerves.

Ceru, ka tas visiem ļauj gulēt mierīgāk. Bet bez bažām – vismaz par civiliedzīvotājiem taču esam parūpējušies laicīgi – lai zemessargs frontē var neuztraukties, kas notiks ar viņa tuviniekiem.

Atlikt piegādes!

Šeit nevar neapskatīt EM radošo risinājumu stratēģisko rezervju izveidei. Paskaidroju – normālos apstākļos valsts sagatavo rezerves ar ēdienu, segām, apģērbu un citām lietām, kuras nepieciešamas vidusmēra pilsonim apstākļos, kad viss aiziet uz elli – un šis pilsonis, protams, nekam no tā nav gatavs.

Kur ar to esam mēs? Mūsu EM jau 2015. gadā pieteica jauno divriteni – kas nosaukts par “atliktajām piegādem”. Teksts iešifrēts paziņojumā par to, kādus tad labumus mūsu gādīgā valsts mums nodrošinās.

Tulkoju priekš tiem, kas neuztvēra: rezervju principā nav, un to neveidošana tiek pasniegta kā izcila izdoma un tīrs ietaupījums. Attiecīgi – kamēr citām valstīm stipri mazāk apdraudētos pasaules nostūros ir noliktavas ar pirmās nepieciešamības precēm, tostarp pārtiku, zālēm, un visu pārējo, mūsu plāns ir pavisam citā matērijas plaknē.

Līdzīgi kā ar NBS (kur mūsu Nokia ir nedaekipēts, nevienmērīgi apmācīts paramilitārs formējums kā aizsardzības stūrakmens), šeit mēs ar pārākuma apziņu nevis veidojam reālas, taustāmas noliktavas bet slēdzam līgumus ar uzņēmējiem, kur šie solās piegādāt mantu kad sāksies podi, bet valsts solās apmaksāt pēc tam.

Pastāstiet man, lūdzams, kurš no jums kā uzņēmējs ņemsies riskēt ar dzīvību un īpašumu lai piegādātu preces valstij, kura (ja īstenojas smagākais X stundas scenārijs) var paredzamā nākotnē pastāvēt vairs tikai de iure, un attiecīgi pat ar visiem riskiem cerēt uz samaksu nav īsti stabila pamata.
Nē, bet ietaupījums ir būtisks. Jo nekas ir būtiski lētaks par kaut ko.

Iniciatīva ir; nosodāma.

Taču pastāv iespēja Zemessardzē ko mainīt pašu spēkiem – paskat, bija diezgan veiksmīga ziedojumu kampaņa, kur tika savākts finansējums nakts redzamības iekārtu iegādei!

Šeit jāmin, ka ir diezgan saprotams – kādēļ zemessargam.lv izdevās piesaistīt tik nelielu skaitu ziedotāju. Galu galā – ja NBS vadība apgalvo, ka viss ir kārtībā, lielāku finansējumu nevajag – un vēl vairāk, valstī taču ir arī citas nozares kam vajag finansējumu. Jeb, citējot neseno NBS komandieri “Man kā komandierim ir jāskatās ne tikai politiski, bet arī kopējā tautsaimniecības kontekstā.”
Jo nav taču ko satraukties ka 2017. gada aizsardzības budžets tika apgraizīts par padsmit miljoniem – jo IKP neaug kā plānots. Galu galā – nav jau tā, ka aizsardzībai ir konkrētas vajadzības, galvenais ir procents no IKP. Mazāks IKP – varam ietaupīt, skaisti! Lohi igauņi tikmēr kāpina uz 2,75% no IKP. Tikmēr visādi par tautsaimniecību nedomājoši ASV spēku komandieri Eiropā var atklāti paprasīt kādi spēki tiem nepieciešami, lai īstenotu kaujas uzdevumu. Amatieri.


Attēlā: pamuļķis kas nedomā par tautsaimniecību. Vizuāla līdzība ar trīs zvaigžņu ģenerāli nejauša.

Starp citu – kur vispār mēs esam ar Zemessardzes – mūsu aizsardzības balsta – finansējumu? Galu galā – aizsardzības nozarei jau tūliņ atvēlēsim 2% no IKP. Noteikti tas atspoguļojas ZS finansējumā – ja jau tas ir mūsu galvenais teritoriālās aizsardzības balsts!

2016. gadā aizsardzības budžets bija 368 miljoni eiro. No tā Zemessardzes ekipējuma iegādei tika novirzīti 8,4 miljoni, jeb 2,2%. Rēķinot plašāk: mūsu aizsardzības balstam mēs nodrošinām 0,032% IKP.


Nesaistīts attēls ar Volvo Viking.

Starp citu – vai kādam no jums, mani mazie draugi, rodas jautājums, kāpēc zemessargam.lv kampaņa apsīka, un tika noslēgta pirms cerētā finansējuma sakasīšanas? Pačukstēšu, ka LATO – kampaņas rīkotājs – tiek finansēts no Aizsardzības ministrijas puses. Bet nevarētu taču būt, ka AiM izmantoja iespēju piedraudēt ar kampaņas organizatora finansējuma noraušanu, ja kampaņa, kas rada nopietnus jautājumus par ZS apgādi, netiks ātri nokopta?

Lai gan, kāpēc lai kāds apšaubītu jebkādus AiM lēmumus.



Pilnīgi nesaistīti attēli ar CVR(T) un starpkaru perioda 17. Jelgavas aizsargu pulka tanketi.

Kopsavilkuma kopsavilkums

Zemessardze šobrīd ir brutāli nepietiekoši nodrošināta ar gan individuālo, gan kolektīvo ekipējumu lai izpildītu tai publiskajā retorikā – un tātad arī slepenajos plānos – uzkrautos uzdevumus. Nevairīšos šī vārda - ir noziedzīgi uzskatīt, ka ZS šobrīd ir spējīga izrādīt jēgpilnu pretestību (nevis varoņa nāvi pēc pirmā kontakta) pretinieka regulāro spēku vienībām, kas ir pārākas gan apmācībā, gan tehniskajā nodrošinājumā, kā arī visticamāk varēs diktēt sadursmes apstākļus un arī skaitliski pārspēs reģionālās ZS vienības.

Šo situāciju dramatiskāku padara nespēja droši pārvietoties, un sniegt adekvātu medicīnisko palīdzību ievainotajiem, kas praksē novedīs pie nevajadzīgiem dzīvā spēka zaudējumiem.

Aizsardzības nozarē iesaistītie turpina mērķtiecīgi melot par Zemessardzes stāvokli un spējām - frāze “stiprināt Zemessardzi” pirmo reizi lietota 2003. gadā, un no tā brīža kļuvusi par visu aizsardzības ministru bestselleru. Atļaušos uzskatīt, ka šī publikāciju sērija sniedz adekvātu ieskatu – kur esam pēc 13 stiprināšanas gadiem.

Vēl jo vairāk – ja līdz Ukrainas krīzei Zemessardze bija skaitliski panīcis un dranķīgi apgādāts paramilitārs formējums, taču tam pamatā tika paredzētas atbalsta funkcijas, tad tagad, kad ar kerzača spērienu pa pakausi esam pamodināti no letarģiskā miega, tai ir uzkrauts pienākums būt par galveno aizsardzības spēku, vienlaikus ZS ekipējumam atveltot ciniskus 2,2% no aizsardzības budžeta.

Mediju neiedziļināšanās aizsardzības nozarē kopumā un Zemessardzes realitātēs jo īpaši ir ļāvusi politiķiem un augstākajiem virsniekiem ilgstoši maldināt sabiedrību par kopējo aizsardzības stāvokli, un jo īpaši Zemessardzi. Nekritiski tiek pieņemti visi apgalvojumi par tās spējām, skaitu un attīstību.
Par daļu no aizsardzības koncepcijas bez iebildumiem tiek pieņemta Zemessardzes palielināšana līdz 12 000 – lai arī zemessargu skaita pieaugums ir atkarīgs no brīvprātīgo vēlmes tajā iestāties.

Vai tiktu pieņemta Veselības ministrijas iniciatīva mazināt plaušu vēža saslimšanu skaitu, ar cerību, ka gan jau cilvēki sāks pīpot mazāk?

Zemessardzes novadi – fundamentāli administratīvas struktūras – ir pārformēti brigādes, kas lai arī varbūt kaut kad nākotnē tik noformētas lai būtu adekvātas ši nosaukumam, šobrīd tādas pavisam noteikti nav.

Zemessardzei kopumā jau šodien ir uzticēti uzdevumi, kam tā var būt adekvāti gatava tikai tālā nākotnē, īstenojot vairākus attīstības posmus kas vēl pat neeksistē uz papīra.
Vai veselības aprūpē tiktu pieņemta prakse izsniegt ārsta diplomus pēc pamatskolas knapas pabeigšanas, ar domu “gan jau zināšanas piedzīs vēlāk”?

Izmantojot šo neziņu medijos – un tātad arī sabiedrībā – tiek apzināti uzturēts mīts par Zemessardzi kā Latvijas unikālo panaceju jebkuriem drošības apdraudējumiem, tā vietā lai reāli risinātu radušās problēmas.

Kamēr mūsu kaimiņi atjauno Obligāto karadienestu un kāpina aizsardzības budžetu virs 2% lai nodrošinātu reālas vajadzības, mūsu aizsardzības nozares atbildīgie acīs skatoties melo par Zemessardzi, kas mums aizvieto karaklausību un, savā spējā izpildīt jebkuras komandieru vēlmes, liek zelta zivtiņai nervozi pīpēt stūrī. Šie meli tiek atskaņoti gadu no gada, jo neviens nav spējīgs tos atspēkot.

Noslēgumā

Reāla konflikta apstākļos mums nāksies skaudri apzināties šīs darbības imitācijas sekas, par tām maksājot ar asinīm. Tad būs par vēlu atzīt kļūdas un maldus.

Zemessardzes komandieris ir izteicies, ka šīs publikācijas nomelno Zemessardzi. Iespējams. Taču nerunāt par problēmām, kuras mierlaikā vēl var labot, ir noziedzīgi.

Ja neviens cits nav gatavs to darīt, pie darba nākas ķerties nesmieklīgu komiksu zīmētājam.

P.S. Pateicībā tiem, kas tika līdz galam:



svētdiena, 2016. gada 16. oktobris

Ieraksimies Zemessardzē: Bruņas un rupuči

Iepriekšējā sērijā apskatītā medicīna nav raisījusi gluži tik lielu ažiotāžu kā pirmā. Mugursomu fetišs laikam ir spēcīgāks – un latvietis jau no ārstiem vairās līdz pavisam nevar izturēt. Jo profilakse ir priekš ņuņņām.

Šodien nedaudz īsāk (nešaubos, ka liela daļa no jums, mani mazie draugi, izgājušoreiz pārpūlēja ačteles). Šodienas tēma...


Jā, šis joks bija obligāts. Es neko nenožēloju.

Tieši tā, parunāsim par bruņām – faktoru, kas varētu ļaut izvairīties no iepriekšējā rakstā apskatītās drūmās bildes ar ievainotajiem. ASV pieredze skaidri norāda – adekvātas individuālās bruņas būtiski samazina kritiski ievainoto īpatsvaru. Tas pats sakāms par Ukrainas pieredzi karakalpu pārvadāšanā.
Apskatīsim divus punktus – individuālā un kolektīvā bruņa. Respektīvi, bruņu vestes un bruņu transports.

Individuālās bruņas

Šeit neliels ieskats vēsturē – moderno bruņu priekšvēsture ir t.s. Flak veste – būtībā metāla plātnes vestē, kuras Otrā pasaules kara laikā lidojumu laikā vilka Sabiedroto piloti. Būtība – aizsargāt pret pretgaisa artilēriju. Pārāk smagas lai nēsātājs skraidītu pats – tāpēc izsniedza tikai pilotiem, kam darbs bija sēdošs, kājniekiem bija jāiztiek bešā.

Taču, pateicoties dažāda rakstura žīdu ķīmijām, matemātikām un fizikām, parādījās citi materiāli ar ballistiskajām īpašībām – un dzima kājniekam pielietojama veste, t.s. fragmentation vest jeb šķembu veste, reizēm tāpat saukta par Flak vesti, vēsturiskās pēctecības dēļ. Materiāls – pamatā ballistiskais neilons. Laiks – Korejas un Vjetnamas kari. Daudz labāk kā nekas – šīs vestes spēja aizturēt šķembas un noteiktos apstākļos mazāka kalibra šaujamieročus, taču garstobra vītņstobra ieročus, kā pierādīja Vjetnamas konflikts, ne visai.

Ja nu kādam interesē – flak/šķembu vestes attiecības ar dažādiem kalibriem var apskatīties teiksim šeit (7:17 redzams rezultāts no 7,62x39, 8:04 redzams 5.56x45):


Toties uzlabojas ventilācija.

Tālākais attīstības posms – Kevlārs, Dyneema un citi amatierim nesaprotami materiāli. Taču kas būtiskākais – to ballistiskās īpašības, atbilstošā komplektācijā, nodrošina aizsardzību pret strēlnieku ieročiem (NIJ reitings III un uz augšu). Daļa arī nodrošina multi-hit aizsardzību – bruņa nezaudē ballistiskās īpašības pēc viena trāpīta šāviena, bet aiztur vairākus (saprāta robežās).

Kur esam mēs?

Kā redzams attēlos no mācībām, zemessargi pamatā skraida ar šķembu vestēm norvēģu kamuflāžā. Dāvinājums relatīvi svaigs, un pavisam noteikti ir labāk par neko.

Vienlaikus – aizsardzību pret lodēm principā nenodrošina. Kas vēl būtiski – lai varētu kaut cik pamatoti runāt par jebkāda veida bruņu ballistiskajām īpašībām, tās ir periodiski jāpārbauda. Šeit atliek tikai naivi cerīgi cerēt, ka tas tiek darīts.

Vai tad NBS nepastāv reālas bruņu vestes? Protams, pastāv. Kā iet ar to izsniegšanu Zemessardzei - sīkāk izlasāms šeit. Īsumā – izsniedz tikai skaitā pavisam nedaudzajiem zemessargiem, kas brauc uz Eiropas kaujas grupas apmācībām, pēc pat no tiem salasa atpakaļ. Līdzīgi kā ar daudzām citām ekipējuma vienībām uz parādi.

Tikmēr zemessargiem, kam paredzēta darbība pašā konflikta sākumā, pret mobilām ienaidnieka vienībām – jāiztiek ar to, kas ir. Ja Zemessardzei būtu paredzēta paramilitārai organizācijai atbilstoša aizmugures/atbalsta loma, tad ar šķembu vesti principā varētu pietikt.

Taču, kā turpinu uzsvērt, tā nav.

Vai šeit arī zemessargi paši pērk reālas, ložu drošas bruņas? Īsā atbilde būs, dārgais jautātāj, vai esi paskatījies, kādās cenās tās ir civilajā tirgū? Ja viss pārējais ekipējums būtu nodrošināts, tad protams varētu apsvērt ieguldīt visu gada par dienestu izmaksātajām uzturnaudām (no optimistiskām 20-30 dienesta dienām) lai iepirktu bruņu plātnes + carrieru, bet arī tad varētu sanākt par īsu, cenas svārstās ap 700 eiro un uz augšu.

No otras puses, vidusmēra zemessargs pēc konflikta varēs piestrādāt par caurduri.

Bruņu transports

Šeit aina ir ievērojami bēdīgāka. Bet, kā jau čiekurblogā – jo sliktāk, jo labāk. Vismaz būs jautri.
Aicinu sasveicināties ar jau pazīstamām sejām:


Rīgā tās sauktu par nanobruņām. Pavadošā mūzika šeit.

Jā, tieši tā. Bruņu transporta principā nav. Neapskatīsim tādus reti sastopamus zvērus kā Bandvāgens, Unimogs, Volvo 934 vai Volvo 303 – no kuriem bruņa jebkurā gadījumā ir tikai Bandvāgenam.
Kā redzams katrās mācībās – zemessargi principā tiek pārvietoti (virs autotransporta teorētiskās ietilpības) pārbāztās kravas mašīnās. Bet kas gan var notikt.


Pilnīgi nesaistīta bilde ar kadiroviešu bataljona “Vostok” kravas mašīnām Doņeckā, 2014. gada 25. maijs.


Pilnīgi nesaistīta bilde ar kadiroviešu bataljona “Šašlik” kravas mašīnām Doņeckā, 2014. gada 26. maijs.

Būtība vienkārša un saprotama – transports bez bruņām principā ir derīgs tikai kustībai drošā teritorijā. Mūsu gadījumā nez vai par drošu, reāla konflikta gadījumā, var uzskatīt kaut nelielu mūsu teritorijas daļu. Daļēji – jo naidniekam sākumā var būt pārsvars gaisā un izlūkinformācijā. Daļēji – jo Baltijā visticamāk ir padaudz ienaidnieka ziņotāju un aģentu.

Un daļēji – jo nevaram būt droši par noteikta vietējo civiliedzīvotāju segmenta nostāju, kas var beigties ar lodi mugurā no blokmājas loga. Protams, nav jau tā, ka kāds apzināti noskaņotu tos pret zemessargiem.


Pilnīgi nesaistīts attēls.

Respektīvi – Ukrainas secinājums ir, ka, vismaz nogādājot personālu uz kaujas darbības apvidu, un evakuējot ievainotos, bruņu transports ir vitāli svarīgs. Īpaši jāuzsver Ukrainas kara sākums – ievainoto evakuācija notika ar civilajām neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīnām; tām nonākot ienaidnieka ugunī tika zaudēta virkne medicīnas speciālistu, kuru jau tā bija maz.

Tas pats attiecināms uz karakalpu pārvadāšanu uz fronti – ja pieņemam, ka konflikta sākumā ātrums būs izšķirošs, tad nav variants taktiski pārvietoties uz mērķi kājām – karš būs beidzies pirms paspēsim izvērsties. Nerunājot par to, cik salīdzinoši kaujasspējīgs ir 50km pilnā ekipējumā normaršējis kājnieks, saskaroties ar naidnieku kas kājeles šūpodams ir atbraucis uz BMP vai nolaidies no padebešiem.

Vienlaikus kravas mašīna, kur vienīgais starp zemessarga muguru un lodi ir brezents un (ja paveicas) šķembu veste, ir fenomenāli viegls un patīkams mērķis organizētam ienaidnieka slēpnim, vai kaut pāris triecienšautenes kārtām no tuvējās hruščovkas.

Vēl jo vairāk – ierastajā kārtībā pārblīvētā kravas mašīnā zemessargiem pat nav cerību no transporta kaut cik efektīvi atbildēt uz ienaidnieka uguni (pat ja izdotos pacelt brezentu, lai kaut kas būtu redzams).

Šeit sakāms tikai viens – ja mērķis ir vispār tikt līdz karošanai, Zemessardzei kā ēst ir nepieciešams bruņu transports, pie tam tāds, kurā ir vieta visam personālsastāvam.

Ko darīt, ko nedarīt? Ukrainā sākotnēji pierasta prakse bija pašiem karotājiem metināt klāt bruņas transportam. Vai mums ir kāds funkcionējošs smagās rūpniecības uzņēmums, kas varētu nodrošināt tērauda plātnes šādam pasākumam?


Nesaistīts Liepājas metalurga auditora A. Deniņa un viņa zodu attēls.

Vai šajā virzienā ir kādi plāni?

2020. gadā plānots sākt 2. Profesionālā dienesta kājnieka bataljona aprīkošanu ar riteņu bruņutehniku. Uzsvēršu – pēc 3 gadiem, pie šī brīža austrumu kaimiņa slienāšanās, paredzēts tikai sākt riteņu bruņu tehnikas ieviešanu regulārajā karaspēkā.

Par bruņu transportu Zemessardzei vispār pat netiek runāts.

Labi, ka ir medicīniskais spirts ozolzīļu kafija, kas mazina smeldzi.

Noslēgumā

Īsumā: Zemessardzei nav tai paredzētajai lomai atbilstošs bruņu nodrošinājums.

Aizmugures vienība varētu iztikt ar šķembu vestēm (lai gan arī šajā gadījumā neviens nav atcēlis ienaidniekam lojālo civiliedzivotāju izlēcienus), un aprobežoties ar īsiem pārbraucieniem un taktiski drošāku pārvietošanos kājām.

Tā kā Zemessardzei bez aizspriedumiem uzticēta krietni smagāka loma – ar to nepietiek.
Individuālās bruņu vestes mazinās zaudējumus jebkurā variantā, un bruņots transports dotu vismaz kādu cerību pilnā sastāvā nonākt no punkta A līdz B. Ar kravas mašīnu tas nav sagaidāms. Ukraiņi šobrīd, runājot par kara pirmo posmu, saka “mums pat visiem nebija bruņu vestes un bruņu transports” – to uzsverot kā pašsaprotamu pamatlietu.

Zemessardzei to pat nesola. Protams, ja esam situācijā, kur individuālā ekipējuma nodrošinājums ir pēc principa “pēdējiem, kas aizskries uz noliktavu, nepietiks”, tad bruņas varētu skaitīt par nākotnes vajadzību. Sak’, vispirms piecelsimies ceļos, skriet mācīsimies vēlāk.

Vien tāda nianse – ir nopietns pamats domāt, ka Zemessardzi pirmo sviest pret naidnieku ir paredzēts jau tagad, nevis kādā nākotnes datumā, kad tā būs sasniegusi adekvātas kaujasspējas.


Kā pretinieka medijos smies par kravas mašīnās iznīcinātu vienību ar zemessargiem? Взвод Шпроты?

pirmdiena, 2016. gada 10. oktobris

Ieraksimies Zemessardzē: 800 kubikmetri

Šobrīd lasītākais raksts čiekurblogā ir par mugursomām un bikšturiem.

Katram savi fetiši – un uz šīs nots turpinām. Zemessardzes medicīna.

Tēma cik specifiska, tik kritiska. Pieņemot, protams, ka Zemessardze nav jau iepriekš norakstīta ar domu – mūsu secinājums no 1940. gada ir nevis adekvāti sagatavoties un dot naidniekam pa degunu tā ka jūt, bet gan simboliski upurēt pāris tūkstošus brīvprātīgo, lai šoreiz gan okupāciju neviens nevarētu noliegt.

Apskatīsim tēmu divos līmeņos – mikro un makro. Attiecīgi – zemessarga individuālais nodrošinājums pirmās palīdzības sniegšanai, sagatavotība un iespējas veikt evakuāciju no kaujas lauka, un vispārējā sistēmiskā spēja aprūpēt ievainotos – slimnīcu kapacitāte, izvietojums, sagatavotība.

Par NATO standartu uzskatāmais amerikāņu TCCC (Tactical Combat Casualty Care) manuālis – tā sadalījumu pa pirmās palīdzības etapiem izmantosim mikro līmeņa sadalīšanai apakšposmos.

Mikro

1. posms – pašpalīdzība zem uguns

Paskaidroju tiem, kas tankā – karavīrs/zemessargs tikko ticis ievainots, vēl aizvien ir zem ienaidnieka uguns. Ievainotais atbild uz ienaidnieka uguni, ja to spēj, un iespēju robežās pats aprūpē ievainojumu – ja ne, tad pieslēdzas tuvumā esošie biedri, primāri pārinieks.

Pirmās palīdzības sniegšanas līdzeklis – individuālā medpakete. Faktiski no tās satura un paša ievainotā/pārinieka spējām atkarīgs, cik ātri izdosies apturēt asiņošanu – kas šajā brīdī ir lielākais drauds. Ja precīzāk – būtiska asiņošana ilgāk par 15 minūtēm ir ar 50% mirstību, un gandrīz garantētu nāvi pie 30 minūtēm. Irākas un Afganistānas pieredze liecina, ka lielākā iespēja izdzīvot ir asiņošanu apturot 10 minūšu laikā – tā sauktajās Platīna desmit minūtēs.

Bez liekas kavēšanās: medpakete, ko atļaušos saukt par ZS izplatītāko - Persönlicher Verbandsmittelsatz PVS 1/II. Ražotāja valsts: Vācijas Demokrātiskā Republika, ražošanas gads ~1985. Beidza būt sterila pirms orientējoši 20 gadiem.

Saturs:
  • plāksteri (kas vairs nelīp)
  • 1985. gada ūdens attīrīšanas tabletes (sekas veselībai, mēģinot izmantot, neņemos minēt)
  • 1 gab. pārsējs
Tātad faktiski vienīgā sastāvdaļa ar kaut-nebūt-kādu funkcionalitāti ir pārsējs – kurš pārstāja būt sterils pirms pasaulē nāca daiļā dzimuma pārstāves, kuras, nepārkāpjot Krimināllikuma normas, šobrīd drīkst pavest neceļos.

Ko tas nozīmē un kā tas salīdzināms ar, teiksim, ASV individuālo medpaketi? (Salīdzinājumā neapskatīsim vecās tabletes un nelietojamos plāksterus – lai arī jautri, jēgas tam nav, pielietojamība ir zem nulles).


Šobrīd Aizsardzības ministrijā strādā paaudze, kas uzauga skatoties Makgaiveru. Sagadīšanās?

Kāds neglaimojošs rezultāts! Varbūt ir kaut kas, kam Zemessardzes pārsējs ir tuvāk pielīdzināms?

Daudz labāk.

Pāris vārdi par žņaugu – pēc Otrā pasaules kara izplatījās uzskats, ka no žņauga ļaunuma ir vairāk kā labuma. Daļēji saistībā ar to žņaugs tika izņemts no dažāda rakstura manuāļiem – un 2500 amerikāņu kareivju Vjetnamā tupi noasiņoja.

Ar Irākas un Afganistānas kariem viedoklis ASV un citās NATO armijās ir mainījies – žņauga pareiza pielietošana tiek saistīta ar daudzu dzīvību glābšanu, kā arī tā negatīvās sekas, pielietojot virs apģērba & neatstājot ilgāk par 2 stundām, ir minimālas. Vēlreiz jāizceļ CAT žņaugs, ko iespējams uzlikt un fiksēt ar vienu roku – atsaucoties uz jau minētajiem mirstības rādītājiem pie spēcīgas asiņošanas.

Līdz Zemessardzei mūsdienu prakse žņauga piemērošanā nav nonākusi – žņaugu nav, uzsvaru liek uz spiedošo pārsēju, kas dzīvībai bīstamu asiņošanu var neapturēt. Nerunājot par to, ka Zemessardzē to paredzēts izdarīt ar divām palielām paketēm un marli.

Žņauga pielietošanu faktiski aizliegts mācīt – lai pajoļi zemessargi viens otru nesačakarē & kādam atbildīgajam nav jāatsakās no ikgadējās prēmijas. Tikmēr apstiprinās iepriekšējā rakstā pareģotais: Zemessardzi pirmo metīs pret potenciālo apdraudējumu.

Piezīme: pastāv arī citas ZS humpalu medpaketes – tostarp zviedru, kuras sastāvā ir viens pārsējs un tā saite ir elastīga. Nekā cita no IFAK satura tur tāpat nav.

Kopumā – varam gara acīm iedomāties, kā vispirms viens ievainotais zemessargs izmisīgi mēģina apturēt asiņošanu ar pusmūža paketēm, striķojot apkārt marli, tinot armēto līmlenti un cerot. Piesteidzas otrs – un drudžaini dara to pašu.

Laiks iet, brūce vēl asiņo – bet viņu ir izdevies izstiept ārpus ugunslīnijas.

Taču bažām nav pamata - klāt ir nodaļas sanitārs ar nodaļas medsomu!

2. posms – nodaļas nodrošinājums

Ierodas nodaļas sanitārs – viņš noteikti spēs palīdzēt!

Tikai neliela nianse – Zemessardzē oficiāli nepastāv sanitāra apmācība tālāk par pamatapmācības līmeni (tā ir līmenī “sabindē un stiep prom”). Jebkas advancētāks tiek apgūts uz pašu zemessargu pašiniciatīvu (attapīgākie sāks pamanīt šādu tendenci).

Ja paveicas – nodaļas sanitārs ir šo to apguvis uz savu roku. Un viņam ir līdzi jau pilnvērtīgāks ekipējums palīdzības sniegšanai – nodaļas medsoma. Kāda tā ir mūsu Zemessardzē?

Bet vismaz, staigājot ar šādu somu ikdienā, tevi apskaudīs hipsteri. Internetā ar visu saturu nopērkama par padsmit eiro.

Ar ASV karavīra-glābēja medsomu nemaz nesalīdzināsim, jēgas nav.

Praksē centīgāks sanitārs būs somu sakomplektējis pa savam – un no savas kabatas, protams. Savukārt, ja ierodas slinkāks vai trūcīgāks sanitārs – arī nav pamata bažām. Valhallā vietas pietiks visiem!

Pieņemot, ka mūsu tēvzemes aizstāvis vēl ir dzīvo vidū – un viņu izdevies dabūt līdz transportam – seko evakuācija, lai nodrošinātu profesionālu medicīnisko aprūpi.

3. posms –   CASEVAC (ievainoto evakuācijas) transports

ASV TCCC manuālis transportējot paredz:
  • nodrošināt ka elpceļi ir brīvi un elpošana nav apgrūtināta;
  • pārliecināties, ka asiņošana ir apturēta – noņemt žņaugu, izvērtēt situāciju – ja nepieciešams pārlikt žņaugu tieši uz miesas, vajadzības gadījumš izmantot divus žņaugus. Izmanto sarecēšanu veicinošus pārsējus (QuikClot tehnoloģija);
  • sagatavot asins pārliešanai;
  • nodrošināt pret dehidratāciju, hipotermiju.;
  • nostiprināt muguras daļu iespējamu mugurkaula traumu gadījumā;
  • utt.

Domāju, kopumā ir saprotams - iespēju robežās tiek izslēgti visi apdraudējumi, lai ievainoto dzīvu dabūtu līdz operāciju zālei.

Kādas ir Zemessardzes iespējas to nodrošināt? Kāds ir evakuācijai izmantojamais transports?


Ierosinu visas Neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnas visā valsts teritorijā aizvietot ar Volvo Vikingiem. Eigēnisku iemeslu dēļ.

Šobrīd Zemessardzei pilnvērtīga, ekipēta medicīniskās evakuācijas transporta nav. Ir kravas mašīnas, kur kritušos ievainotos var sakraut glītā čupā. Vēl nerunāsim par bruņu trūkumu šim transportam – par to nākotnē.

Nav iespējams pielikt sistēmu, nav defibrilatora, nav īsti nekā, kas atrodams standarta ātrās palīdzības mašīnā. Laikam jo zemessargs ir taisīts no azbesta un patriotisma, un tādēļ ķermeniskas vajadzības nav paredzamas.

Tātad mūsu zemessargs, kas varbūt vairs neasiņo, ir iekrauts pārblīvētā Skānī (vai Vikingā – un tad viņam visticamāk jau ir arī mugurkaula traumas), un Skānis motoram rēcot drāžas prom no sadursmes vietas.

Traucas uz...

Makro

Šeit parunāsim par kara medicīnu kopumā un mūsu veselības aprūpes sistēmas spējām uzņemt lielu daudzumu cietušo ar politraumām – jeb, citiem vārdiem sakot, kaujā pret pārspēku iemesto Zemessardzi. Ar to protams domājot – trīs totāli īstajām brigādēm ar numuriem 2., 3. un 4., kuras nebūt nav Potjomkina sādžas kamuflētais variants.

Jāsāk ar to, ka kara medicīnā visa pamatā ir laiks, kurā iespējams ievainotajam sniegt kvalificētu medicīnisko palīdzību. Katra minūte samazina iespējas izdzīvot – tādēļ loģistika un tehniskais nodrošinājums ir kritiski – labākā slimnīca valstī nedod neko, ja uz to ievainoto jāved 15 stundas.

Perspektīvai – ASV bruņotajiem spēkiem Otrā pasaules kara laikā ievainotais līdz operāciju galdam tika nogādāts vidēji 10 stundās. Korejas karā, pateicoties helikopteru izmantošanai, laiks nokritās uz 5 stundām. Vjetnamā tā jau bija stunda – atkal pieaugot līdz 2 stundām Afganistānā – dēļ teritorijas plašuma un infrastruktūras neesamības.

ASV Aizsardzības departaments 2009. gadā par standartu noteica vienu stundu – un 2015. gada nogalē veikts pētījums skaidri pierāda ātras evakuācijas nozīmi.

Samazinot evakuācijas laiku no vidēji 90 līdz 43 minūtēm, ievainoto mirstība kritās no 13,7% līdz 7,6%. Papildus evakuācijas laikam, tika likts uzsvars uz aprūpes sniegšanu jau transportēšanas laikā – tostarp nodrošināt asins pārliešanu. Kāds vēlas mēģināt asins pārliešanu Scania vai Viking kravas kastē, maucot pa zemes (bez)ceļiem? Es pastāvēšu (iekrampējies jumta ribās) un paskatīšos.

Raugoties tuvāk mājām – Ukrainā 2014. gadā ievainotais līdz kvalificētai palīdzībai gaidīja starp 12 un 18 stundām. Iemesli tam bija dažādi – galvenokārt tas, ka nebija iespējams evakuācijai izmantot helikopterus, gan ienaidnieka PGA apdraudējuma, gan to trūkuma dēļ. Trūka arī bruņota evakuācijas transporta, individuālās medpaketes bija mazāk kā 1% militārpersonu, trūka arī apmācības pirmās palīdzības sniegšanā.

Vai šobrīd zemessargiem izsniegtie vīkšķi ir uzskatāmi par reālām medpaketēm? Atstāšu secinājumus pašu ziņā.

Jebkurā gadījumā – parunāsim vispirms tādu sīkumu kā...

1. Evakuācijas laiks

Viss pēc būtības vienkārši – evakuācijas laiku, no ievainošanas vietas līdz pilnvērtīgai aprūpei, nosaka divi saistīti faktori: evakuācijai pieejamais transports un attālums līdz tuvākajai slimnīcai, kas spēj sniegt aprūpi.

Šobrīd aktuālais (2015. gada) Katastrofu Medicīnas Plāns civilās trauksmes situācijās paredz izmantot NBS helikopterus. Vadoties no Ukrainas pieredzes – neredzu pamatu cerēt, ka kritiskajās pirmajās konflikta stundās un dienās (būsim optimisti) varēsim brīvi operēt savā gaisa telpā.

Tātad transportēt nāksies pa zemi. Zemessardzes transporta kapacitāti jau īsumā apskatījām – kravas mašīnas, kur sniegt nekādu jēgpilnu palīdzību transportēšanas laikā nav īsti reāli. Bet jādarbojas ar to, kas ir – tātad maucam ar gruzaviku. Cerīgi rēķināsim, ka varam pārvietoties ar 100km/h (pielīdzinām situāciju 21:55 attopoties, ka beidzies alus).

Vienlaikus – kā iepriekš apskatījām – laiks nesāk iztecēt pie iekraušanas mašīnā, līdz tai ir jātiek. Būsim, atkal, optimisti un uzskatīsim ka asiņošana ir apturēta un vēl dzīvais ievainotais pusstundā ir dabūts līdz (stipri nosacītai) aizmugurei, un var sākties transports uz slimnīcu.

Lai iekļautos Zelta stundā, šobrīd medicīnisko palīdzību jāspēj sniegt ~50km attālumā.

Šeit tātad kritiski, kur notiek klope, vai kur atrodas/var atrasties profesionālā medicīniskā palīdzība, adekvāta intensīvās terapijas/reanimācijas līmenim.

Pateicībā, tiem, kas tika cauri tik daudz tekstam: laiks kartei!


Nejaukt ar tikpat diletantisko kodolsprādzienu karti. Alternatīvi – jācenšas nekarot Positivus.

Paskat, nav nemaz tik slikti! Izrādās, 50km attālumā slimnīca ir praktiski jebkur Latvijas teritorijā! Tā gan. Līdz apskatām tādu lietu kā...

2. Kapacitāte

Uztraukumam nav pamata, viss tūlīt aizies uz elli. Šis tomēr ir čiekurblogs.

Tātad, mūsu kravas mašīnas ved kaudzi ar sakropļotiem, kliedzošiem (visticamāk) vēl nedaudz asiņojošiem zemessargiem. Triāžas kategorija – sarkanā. Cik no tiem slimnīcas var reāli uzņemt un aprūpēt?

Izskatīsim no evakuācijas viedokļa sliktāko scenāriju – sadursmes notiek Latgalē, bez īpaša iemesla pieņemsim – pie Zilupes.

Nesen publiski izskanējis – pirmajās stundās un dienās Zemessardzei rēķina 80% zaudējumus. Spriežot par ievainoto/kritušo īpatsvaru, orientējoši vadīsimies pēc Korejas kara datiem – Irākas/Afganistānas skaitļi īsti nederēs, konflikts paredzams intensīvāks. Attiecīgi – 1 kritušais uz 3 ievainotajiem. Tātad – varam runāt par kādiem 4800 ievainotajiem (piemiedzam acis un pieņemam, ka praksē ir 8000 zemessargu).

Kā liecina pieejamie dati no 20. gs. konfliktiem, kritiski ievainoto īpatsvars ir ap 30% (ap 45-50% ja konfliktā izmanto mīnas – šajā gadījumā tas vismaz uzreiz nav paredzams). Mūsu gadījumā – 1600 kritiski ievainotie.

Ar gāzi grīdā mūsu kravas mašīnas trauc uz tuvāko – Rēzeknes slimnīcu un... Tur intensīvajā terapijā var uzņemt orientējoši 7 ievainotos. Varbūt 10 – taču kapacitātes mazajām reģionālām slimnīcām būs vēl zemāka. Par vidējo pieņemsim 7, kas varētu būt tuvu patiesībai.

Tātad, Rēzekne uzņem 7 ievainotos – un no spēles izstājas. Tur tos nogādā (optimistiski) Zelta stundā, iespējas izdzīvot diezgan labas.

No pārējiem kritiski ievainotajiem ap stundas robežu ir miruši 10%, skaitā 159.

Nākošās tuvākās slimnīcas – Preiļi un Krāslava, nododam aprūpei 7+7, Mirstība ap 11%, orientējoši tikpat arī zaudējam. No 2,5 līdz 3 stundās robežu sasniedzamas Gulbene, Daugavpils, Līvāni, Jēkabpils, Madona un Alūksne. Naivi Optimistiski pieejot reģionālo slimnīcu spējām, šeit aprūpi atrod 42 ievainotie. Mirstība ap 12%, zaudējam vēl 14 ievainotos.

Tālāk starp 3,5 un 4 stundām sasniedzama Ogre, Valmiera un Cēsis, hospitalizēts vēl 21 woodlandā/karmīnsarkanos toņos tērptais ievainotais.

Šajā brīdī esam izsmēluši reģionālo slimnīcu kapacitāti, ko pirmkārt vispār esam paņēmuši labākajā scenārijā. Laiks no ievainošanas – virs 4 stundām, aprūpei ar kaut kādām cerībām nodoti 84 ievainotie.

Pieņemts rēķināt, ka pie 4 stundām kopējā mirstība dramatiski kāpj -  33%. Matemātika no franču aprēķiniem Pirmajā pasaules karā, tiek izmantota vēl šodien. Tā kā tehnoloģiski turpat vien esam, neredzu iemeslu nepiemērot. Esam nodevuši aprūpei 84, zaudējam vēl 283. Gaida 1045 ievainotie.
Savai mazajai matemātikai pieņemsim, ka intensīvo aprūpi ievainotajiem vajag gana ilgi, lai reģionālās slimnīcas nevarētu pieņemt jaunus ievainotos – kas ir gana reāli. Protams, izliksimies, ka Austrumlatvijas ceļi vēl ir braucami, nav sabumboti/bloķēti, un intensīvā nodaļa visās slimnīcās ir brīva. Tikpat labi varētu pieņemt, ka visi ievainotie gaida tuvējās slimnīcās, nevis tiek vesti tālāk – bet matemātika tāpat būtu līdzīga.

Tātad mums potenciāli ir 1045 ievainotie, kas jāved ilgāk par 4 stundām.

4,5 vai 5 stundās nonākam Rīgā. Pie 5 stundām mirstība ir 36%, izrokam bedri, norakstām vēl 31 zemessargu, aizrokam bedri.

Rīgas Austrumu Klīniskā Universitātes Slimnīca, izmetot no intensīvās aprūpes visus esošos (tas pats attiecas uz reģionālajām slimnīcām), var uzņemt ap 100 ievainotos. Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca var uzņemt kādus 15, Stradiņi ap 70. Šo to var izmētāt pa citām Rīgas slimnīcām, bet faktiski tās ar intensīvo terapiju nenodarbojas, kapacitāte ļoti ierobežota. Būsim milzīgi optimisti un Rīgā atradīsim aprūpi 250 ievainotajiem. Šajā laikā vēl 21 nogādājam Bauskā, Jelgavā un Jūrmalā. 5 stundas – arī Dobele un Tukums, vēl 14. Kopā 285 ievainotie.

Paliek 583 smagi ievainotie. Pulkstenis tikšķ.

Kuldīga. 6 stundas. 7 nodoti aprūpei. 41% mirstība. Zaudējam vēl 36.

Pēdējā pietura – Ventspils un Liepājas slimnīcas. 7 stundas, ap 60% mirstība. Hospitalizējam 14, zaudējam 130.

Paliek 541 kritiski ievainotais, kas vēl gaida aprūpi – ar pārsējiem māj garāmbraucošiem kuģiem Kurzemes piekrastē, un cer uz evakuāciju pa jūru.



Nesaistīta bilde no Dankirkas, 1940. gadā.

Ārpus ļoti melna humora – kopumā hospitalizēti 390 (kas protams arī nav ar 100% iespēju izdzīvot), aprūpi gaida 541. Miruši 669 kritiski ievainotie zemessargi.

Tiktāl par mūsu civilās veselības aprūpes sistēmas kapacitāti aprūpēt ievainotos. Bet ir taču vēl...

3. Kara medicīna


Hehehehehe.

Nē, nav.

Militārās medicīnas specialitāte Rīgas Stradiņa Universitātē likvidēta teju pirms 10 gadiem. Faktiski kara medicīna nav apgūta pēdējos 20 gadus. Pārvietojamie lauka hospitāļi principā nav ir rūpīgi glabāts noslēpums, kurus neviens īsti nav redzējis. Visticamāk tie nāk komplektā ar militāras raudzes kodēm.

Attiecīgi – speciālistu skaits, kas ir apguvuši tieši karadarbībā cietušo aprūpi, ir neliels un sirmojošs. Vēl mazāks ar reālu pieredzi. Vieta, kur tiem darboties nosacītās frontes tuvumā, varētu būt vienīgi tās pašas reģionālās slimnīcas – un tas ietver tādu improvizācijas pakāpi, ka neņemos to nopietni izskatīt.

Par civilo slimnīcu gatavību daudz ko pasaka fakts, ka 2015. gada jūnijā militāras mācības civilā slimnīcā pirmo un vienīgo reizi vēsturē notika Austrumu slimnīcā. Un arī tās – pieņemot, ka noticis tikai mierlaika negadījums un evakuācija iespējama pa gaisu (kur nevalda naidnieks).

Krīzē jebkurā gadījumā pirmais solis būtu mobilizēt medicīnisko personālu. Nešaubos, ka kara apstākļos Latvijas pasts spēs bez aizkavēšanās piegādāt ierakstītas vēstules 7 dienu laikā.



Pilnīgi nesaistīts attēls.

Noslēgums un secinājumi

Šobrīd Zemessardzē individuālais nodrošinājums pirmās palīdzības sniegšanai ir kaut kur starp Pirmo un Otro pasaules karu – marles saite un vāja cerība. Protams satraukumam nav pamata – streļķi un Ralfs Tokaho uz brūces veiksmīgi lika sūnas.

Taktiskā pielietojuma žņauga trūkums, un žņauga izmantošanas prakses sistemātiska nemācīšana, brutāli samazina iespēju apturēt asiņošanu Platīna 10 minūšu laikā. Arhaisks, nesterils pārsējs robežojas ar skumju joku.

Organizētas medicīniskās apmācības neesamība virs pamatapmācības līmeņa liek (kārtējo reizi) paļauties uz zemessargu pašorganizēšanos, lai nodaļas sanitārs būtu specialitātes nosaukuma cienīgs. Tas pats, kas ar iepriekš apskatīto ekipējumu, attiecināms uz nodaļas medsomu – ja pats neiepirksi, nebūs.

Transporta laikā iespējas kravas mašīnas tumsā uz koka dēļiem uzturēt ievainotos pie dzīvības, neļaujot stāvoklim krasi pasliktināties, ir nožēlojamas. Attiecīgi – kur citas NATO valstis transportā sniedz adekvātu aprūpi un izdzīvošanas iespēja pieaug, mums sagaidāms pretējais. Toties mūsu gadījumā pieaug iespējas mūžīgi ēst cūkgaļu, tempt alu un karot plecu pie pleca ar Toru, kas arī nav maz.

Civilā veselības aprūpes sistēma, pie paredzamajiem ievainoto apjomiem un neiespējamības evakuēt pa gaisu, ir kritiski nespējīga sniegt palīdzību un labot pirmās palīdzības posmā ielaistās kļūdas, ko radījis vājais individuālais un nodaļas nodrošinājums, kā arī stāvokļa pasliktināšanās transporta laikā.
Kara medicīna kā lauciņš, kas papildina un koriģē civilās medicīnas iespējas sniegt palīdzību, būtībā neeksistē. Tās lomu aprakstītajā ievainoto uzņemšanas posmā tātad apskatīt nav pamata – jo tās nav.
Ukrainā viens no galvenajiem secinājumiem ir bijis – ja nav iespējams Zelta stundā nogādāt līdz parastai slimnīcai, jāveido nocietinātus lauka hospitāļus pie frontes.

Mūsu gadījumā kaut orientējoša matemātika izriet no slimnīcu kapacitātes – ja jāvadā ievainotie pa visu valsti, mirstība ir 42%. Ja varētu nodrošināt aprūpi Zelta stundā, mirstība ir 10% un mazāk (iepriekšminētie 7,6%, samazinot līdz 43 minūtēm Afganistānā). Starpība skaitļos varētu izglābt ~500 dzīvības.

Cik lielā mērā šie secinājumi ir nonākuši pie mums? [Šis jautājums ir retorisks, AG, te nav skaļi jāatbild]

Ņemot vēra, ka nu ir netieši apstiprināta pirmajā rakstā izvirzītā tēze – Zemessardzi pret ienaidnieka regulārajiem spēkiem met pirmo, pēc tam izvērtējot situāciju pieslēdzas profesionālais dienests (kā to mums skaisti izskaidroja Karbera kungs) – adekvāts medicīniskais nodrošinājums izšķirs, cik daudz līķu varoņu mums būs pirmajā karadarbības posmā.

Vai arī nē, un šie ir diletanta-analfabēta šļupsti.  Nu, jo citādi esošo, un 25 gadus nemainīto, situāciju un Zemessardzei paredzēto lomu aizsardzības koncepcijā varētu saukt par noziedzīgu nolaidīgu derdzīgu nelāgu.

Ko darīt? Pagaidām, labākajās Zemessardzes tradīcijās, var pieslēgties outdoortactics.eu krietni uzsāktajai ziedojumu vākšanai, lai nodrošinātu mūsdienīgas medsomas ar visu saturu. Vispirms gan jānorij īgnums par to, ka pašiem jāsamet nauda kaut kam, ko nodrošināt būtu valsts pienākums – ja zemessargs nav pārprasts makšķernieks.

Re – un nu arī tu, dārgais lasītāj, zini, kā jūtas zemessargs!

Ārpus tā – šobrīd IFAK mazutirdzniecības cena ir ~40 dolāri, IFAK II – ap 80 dolāriem. Nešaubos, ka vairumā pērkot cenas ir vēl zemākas. Mums vajag 8000, vai kaut ar minimālu rezervi – 10 000. Būtu naivi prasīt tūliņ un tagad nodrošināt Zelta stundu (loģistika, lauka hospitāļi, reģionālās slimnīcas, speciālisti), taču ir pilnīgi reāli nodrošināt Platīna 10 minūtes par knapiem ~500 000 eiro. Pie visa, kam tiek izlietoti budžeta līdzekļi, tā ir komiska sīknauda.

Deputātu kvotās 2017. gadā tiks izkaisīti kā minimums 1,2 miljoni eiro. Piemēra pēc - šogad 476 tūkstošus saņēma “Dvēseļu puteņa” ekranizācija. Streļķu stāstu ir pienākums izstāstīt – bet vai tam, un citiem sīkumiem, ir īstais brīdis pirms esam droši, ka mums nevajadzēs jaunus, skaistus, plašus Brāļu kapus, kur iedegt svecīti vēl pēc simts gadiem?

P.S. Kāds vaicās – bet Herbert, kāpēc gan tāds raksta nosaukums? Gluži vienkārši.
Ar 800 m3 bedri visai Zemessardzei vajadzētu pietikt.

P.P.S. Pirms kāds iedomājas denuncēt Dr. hab. Cukermanu par valsts nodevību, un operatīvās informācijas nodošanu naidniekam – visa (amatieriskā) analizē veikta, vadoties no publiski pieejamas informācijas. Zviedru medsoma ar visu saturu nopērkama internetveikalos, medpaketes tāpat. Zemessardzes transporta iespējas redzamas ikkatrā svētku parādē. Slimnīcu kapacitāte lēsta, vadoties no VM pieejamās informācijas, un personiskās pieredzes. Informācija par kara medicīnu ņemta no RSU publiskotās, eksistējošās publicistikas par tēmu, kā arī publiski demonstrētā.

Tas viss, un vēl vairāk, ir pieejams arī mūsu pretiniekam.

Var, protams, uzskatīt, ka alojos. Pastāv slepeni krājumi ar visu šeit minēto (tostarp iekonservētiem ķirurgiem), taču vai kāds nopietni apgalvos – x stundā to visu ir reāli pirmo reizi izsniegt, un apmācīt tā izmantošanā? Un – ienaidniekam nav zināmas šo noliktavu koordinātas artilērijai?