piektdiena, 2017. gada 8. septembris

Parketa militārais dienests

Piezīme: Koriģēta pilnmēness un antifrīza ietekmē veiktā matemātika.



Attēls izsniegts ar mērķi lasītājiem sniegt nepamatotu līksmes sajūtu. Raksts būs depresīvs.

Visa gada garumā, vairāk vai mazāk aktīvi, ir gruzdējusi tēma par obligātā militārā dienesta (OMD) atjaunošanu. Varētu pat apgalvot, ka tas aizsākās ar kāda bēdīgi slavena komiksista (jā, tas ir vārds) intervijām drukātajā presē. Taču, simboliski līdz ar jaunā mācību gada sākšanos, nozares izpratnē esam nonākuši pie tās noslēguma:

Mums OMD aizvietos aizsardzības mācība vidusskolā!

Abstrahējoties no visādi citami tīkamās domas par 12.-klasniecēm šaušanas stāvoklī guļus, mēģināsim analizēt sniegtos pretargumentus OMD atjaunošanai, kā arī, vadoties no pieejamās informācijas, pētīsim piedāvāto (un kā patriotisks pilsonis nešaubos ka daudzkārt pārāko) alternatīvu. Patiesi, varbūt beidzot klāt ir Latvijas Nokia!

Mērķis identificēts

Lai nerastos pārpratumi, sāksim gan OMD, gan brīprātīgā dienesta, gan (kā apgalvo AiM) jaunā alternativā risinājuma mērķiem.

Stratēģiskās plānošanas kontekstā primārais mērķis ir ļaut valstij, kuras izmērs neļauj uzturēt gana lielu pastāvīgu armiju (standing army) lai nodrošinātu teritoriālo aizsardzību, iegūt apmācītu iedzīvotāju kopu, kas vajadzības gadījumā ar neilgu sagatavošanos ir spējīgi stāties ierindā lai atvairīto potenciālo agresoru.

Citiem vārdiem sakot, tiek sagatavoti rezerves karavīri.

Kāds vaicās – bet mums taču ir Profesionālais militārais dienests, kāpēc mums vajadzīgi neprofesionāli rezerves karavīri? Šeit iemesli ir divi:


  • Pirmkārt – profesionālie rezerves karavīri ir pierādījuši, ka uz tiem principā paļauties nevar, par ko liecina kritiski zemā atsaucība ierasties uz apmācībam (zem 20%).

  • Otrkārt – līdz ar pirmo kontaktu ar ienaidnieka spēkiem Profesionālā dienesta vienības, lai cik lielisks būtu to līmenis, cietīs zaudējumus (ievainotos un kritušos). Cik zināms šim autoram, cīņās pilsētvidē zaudējumi tiek pieņemti ~60% apmērā. Pēc pirmajām sadursmēm mūsu spēcīgais, taču mazskaitlīgais, profesionālais karaspēks vai nu fundamentāli zaudē kaujasspējas, vai ir jāpapildina. Adekvāti plānotā aizsardzības sistēmā – jāpapildina ar rezerves karavīriem.


Tā arī ir kritiskā loma, kādēļ šī tēma ir jācilā – ja plānojam pretoties ilgāk par pirmo sadursmi, tad tā ir kritiska nepieciešamība.

Viss pārējais – patriotiskā audzināšana, sabiedrības saliedēšana, vīrišķības skola – reālas aizsardzības kontekstā ir principā nebūtiski un tiek izmantots kā dūmu aizsegs lai jauktu diskusijas par šo tēmu.

Neobligāti iebildumi

Vispirms iemetīsim aci Aizsardzības ministrijas paustajos kategoriskajos iebildumos pret OMD atjaunošanu jebkādā veidolā (pārsvarā no idejas aizstāvju puses ar to nedomājot OMD kāds tas bija līdz 2006. gadam, kā arī nekādā gadījumā ne universālo karaklausību).

1) Tas ražo lielgabalu gaļu

Skaļš apgalvojums, par kuru visnotaļ īgni paspējuši izteikties mūsu ziemeļu kaimiņi.

Īsumā apskatīsim mūsu igauņu OMD apmācību raksturu, salīdzinot to ar mūsu profesionālajā dienestā (PD) pastāvošo.

Tātad, visupirmkārt – gan igauņu obligāto dienestu, gan mūsu profesionālo kandidāts var sākt, un lielākoties arī sāk, bez nekādas militārās pieredzes. Attiecīgi no nulles. Tā kā atlase pēc fiziskā stāvokļa notiek abos gadījumos, varam pieņemt, ka kandidāti ir aptuveni daudz-maz pielīdzināmi, bet tā kā uzņemamo skaits ir mazāks, mūsu profesionālajā dienestā ir labākas iespējas atlasīt atbilstošākos.

Mūsu profesionālā dienesta kareivja kurss 8 nedēļu garumā ietver divus 304 stundu blokus, jeb vidēji 10,85 stundas dienā, apmācībai ietverot pamatiemaņas un darbošanos nodaļas un vada sastāvā. To papildina dažādu raksturu speciālistu apmācības, informācija par to ilgumu ir nedaudz ierobežota, taču ir zināms, ka vieglā ložmetējnieka apmācība ilgst 6 nedēļas.

Piezīme: lai nav pārpratumu, šeit uzskaitītais protams nav viss PD kareivja kurss. Salīdzinām pamatu apguvei atvēlēto laiku – kas atbilst OMD mērķim.

Igauņu OMD pamatapmācības bloks ilgst pašas 12 nedēļas, seko speciālistu apmācība tieši to pašu 6 nedēļu garumā. To papildina kolektīvās apmācības bloks nodaļas, vada, rotas un bataljona sastāvā 17 nedēļu garumā.

Ieliksim to visu tabulā – visiem taču patīk tabulas. Nu, vai vismaz autoram patīk tabulas. Būs tabulas.

Pamatapmācība
Kolektīvā
Speciālista
Kopā
Igauņu OMD (nedēļas)
12
17
6
Igauņu OMD (stundas)
456
1291,15
455,7
2202,85
Latvijas PMD (nedēļas)
16
6
Latvijas PMD (stundas)
608
455,7
1063,7
Aprēķins veikts ar pieņēmumu, ka igauņu OMD intensitāte ir pielīdzināma mūsu 10,85 stundām dienā, kas liekas visnotaļ ticami.


Ko varam secināt? Protams, ka individuālā varēšana nesākas un nebeidzas ar ieguldītajām stundām, taču noteikta korelācija šeit nenovēršami būs. Igauņiem OMD apmācība ietver divreiz vairāk stundu nekā mūsu PD kareivja + speciālista (lžm) kurss – ar to vajadzētu pietikt, lai kompensētu gan zemākus standartus rekrūšu fiziskajai veselībai, gan igauņu lēno aizdedzi (hehehehehe), gan motivācijas trūkumu, kas varētu traucēt daļai iesauktā personālsastāva.

Attiecīgi – nav nekāda pamata uzskatīt, ka OMD apmācība visādā veidā mums tuvajā un līdzīgajā ražo sliktus karavīrus.

Nākas secināt, ka AiM apgalvojums ir kaut kur starp meliem un demagoģiju.

2) TAS IR DĀRGI!

Šis arguments izvirzījies par primāro (līdz ar “OMD neveica patriotismu”, ko militārās plānošanas kontekstā nav ne vismazākās jēgas izskatīt), skaidri apelējot pie taupīgā vērotāja no malas.
Vēloties izvērtēt šo apgalvojumu izmantosim detalizēti sniegtos AiM skaitļus:

Infrastruktūra Ekipējums Ieroči Uzturēšana Apmācība Personāls Kopā
38,1
7,72
9,87
4,46
39,73
4,24
104,12

a) Infrastruktūra 

Skaitlis pats par sevi nekā nepamatots, bet ko padarīt. Pieņemsim, ka tādas tiešām ir izmaksas. Primārais, ko te pieminēt, ir jau lepni pieteiktie infrastruktūras projekti – boksi vēl nepiegādātajām izlūkmašīnām (27 miljoni), jauns Zemessardzes bataljona štābs Bauskā (10 miljoni) un jauna, spīdīga sporta zāle Ādažos (15 miljoni).

Var dažādi raudzīties uz prioritātem, taču kā minimums grūti pamatot pēdējos divus – kas jau izmaksā aptuveni 2/3 no šī (nekā nepamatotā) aprēķina OMD infrastruktūrai.

Sports – tas ir labi, taču pagrūti to uzskatīt par prioritāti, jo īpaši tā kā 3,5 gadus kopš Krimas aneksijas vēl aizvien neesam atrisinājuši rezerves karavīru jautājumu.

Savukārt saistībā ar jauna Zemessardzes bataljona izveidi – tas tātad nozīmē, ka visi tuvējie bataljoni ir sasnieguši bataljona izmēru reālā personālsastāva ziņā (~500 kadru)? Jo ja tā nav, tad šāds gājiens nav loģiski pamatojams.

Vēl, protams, vērts pieminēt iepriekšējā NBS komandiera R. Graubes teikto vien 2011. gadā:
“Lai iesauktu tikai tūkstoti jauniešu, būtu nepieciešamas septiņas kazarmas, kas izmaksātu aptuveni 10 miljonus latu.” avots

Izmaksas 6 gadu laikā pieauga 2,5 reizes, ja?

b) Ekipējums

Šeit vispirms jāsāk ar pretjautājumu – vai tiek pieņemts, ka viss ekipējums ir metams ārā pēc viena apmācību cikla? Jo ja tā nav (un ja tā ir, tad NBS iepirkumu speciālistiem neviltoti pienākas Suvorova ordeņi), tad šim ciparam nav pamata. Tāpat tiek pieņemts, ka noliktavas ir tukšas, un viss jāpērk no jauna. Vēl jo vairāk – grūti saskatīt, kas individuālajā ekipējumā veido 7720 eiro uz vienu apmācāmo.
Pat aptuveni uzmetot (zābaki ~100, uzkabe 300, formas LATPAT stāv strēķiem (atsakos rēķināt izmaksas), cimdi 20, ķivere 200, sīklietām atmetam kaut 400) sanāk iekļauties 2000 eiro. Protams, tam jau nav nozīmes – skaitlis izķeksēts biedēšanai, jeb arī paņemts pēc SUV individuālā ekipējuma tāmes.

c) Ieroči

Stāsts līdzīgs kā ar ekipējumu – atkal tiek pieņemts, ka noliktavas tukšas un viens iesaukums CG84 nošauda līdz sprauslai un ar G36 dzen naglas.

Jebkurā gadījumā, 9987 eiro uz vienu apmācāmo ir vismaz apšaubāms skaitlis, vērts vien pieminēt, ka Vācijas bruņotajiem spēkiem atsakoties no G36 triecienšautenes, tās būtu jāspēj iepirkt stipri zemākā cenā nekā līdz šim. Kas attiecas uz atbalsta ieročiem, tos nevajag katram apmācāmajam, pie tam CG84 granātšāvēji, līdz ar norvēģu semiradioaktīvajiem papildinājumiem, ir prāvā skaitā – un būtu nekorekti apgalvot, ka tie arī ir jāiepērk.

d) Uzturēšana

Pag, kā tas sanāk? Iepriekšminētās izmaksas ir līdz mantu nolietošanai līdz ārā metamam stāvoklim, jeb tomēr tērēsim arī 4460 eiro uz vienu apmācāmo to uzturēšanai? Varbūt tiek pieņemts, ka katrā iesaukumā tiek izdemolētas kazarmas un uz griestiem sazīmēti krāni?

Kaut kas nelīmējas kopā.


e) Apmācība

Tā, un mēs uzskatām, ka, teiksim, gada apmācības (kas ir par 50% ilgāk nekā igauņiem) izmaksā 39 730 eiro uz vienu cilvēku?

Ēdināšanai par maksimālajām izmaksām varam pieņemt ZS uzturdevas kompensāciju – 9 eiro dienā. Tātad tie būtu ap 3300 eiro. Tad pārējais ir 36 tūkstoši munīcijai un medicīnai? No kurienes cipars?

f) Personāla nodrošinājums

Šeit beidzot nav jārēķina uz cilvēku, bet absolūtos skaitļos. Taču atkal vecā dziesma – mēs pieņemam, ka NBS nav personāla, kas varētu iesaukumu apmācīt?

Neizbēgami jāpaceļ jautājums par NBS personālsastāva skaitu un sadalījumu – svaigākie cipari galvo, ka PD dienestu pilda 6500 personu. Tikmēr aptuveni pirms gada pirmoreiz uzzinājām reālo skaitu Sauszemes spēku brigādē – 1272. Abstrahējoties no jautājuma (ko, bļeķ, dara vismaz puse, atskaitot SUV, jūras spēkus, gaisa spēkus un štāba bataljonu) ir pilnīgi skaidrs, ka ir iespējams atrast personālu iesaukuma apmācībai esošajās struktūrās.

Jau iepriekšminētajā intervijā R. Graube mums pat sniedz apmācībai nepieciešamo ciparu - 7 kapteiņi, 35 leitnanti un aptuveni 140 instruktori. Tos nav iespējams atrast 3000-4000 neizprotami nodarbināto rindās? Nesmīdiniet.

Un visam pa virsu – aizsardzības budžets aug par simts miljoniem gadā, tik strauji, ka AiM vieglu roku atsakās no 25 miljoniem, kurus laikam tad nemaz nevajadzēja. Tā kā pietiks bezkaunīgi melot, tēlojot nabadziņus.

3) OBLIGĀTĀ DIENESTA LOHI NESPĒJ APGŪT JAUNĀS TEHNOLOĢIJAS

Arguments pazīstams arī kā “ATPISIETIES AR LOĢIKU, MUMS IR VIEDĀ AIZSARDZĪBA” – daļēji to atspēko jau veiktais salīdzinājums stundu izteiksmē. Galu galā – ja ar aptuveni līdzīgu sākumpunktu (jaunietis bez militāras pieredzes, ir atmesti tizlākie) tiek ieguldīts tāds pats, ja ne lielāks stundu skaits, kāds ir pamats uzskatīt ka obligātā dienesta karavīrs nespēj apgūt tās pašas ieroču sistēmas?

Šinī pašā sakarībā ir vēl tāds nedaudz būtisks jautājums – kas tad ir tās ieroču sistēmas, kuras būtu vai nebūtu spējīgs apgūt šis karakalps?

Triecienšautene G36: aparāts, kura pamatprincipus var apgūt dienas laikā. Pārējais ir treniņš – taču “ieslēdz aimpoint, noregulē košumu, izšauj-izjauc-iztīri-saeļļo-saliec-atkārto” var apgūt gandrīz jebkurš, kā liecina ar vācu dāvinātiem G36 veiksmīgi apbruņotie kurdu partizāni Tuvajos austrumos.
Triecienšautene Ak4 - ja rezervi apmācam ar mērķi integrēt PD vienībās, ar Ak4 pietiek iepazīstināt garāmejot, sarežgītāks par G36 tāpat nav.

CG84 M2 – granātšāvējs, kas būtībā ir caurule ar optisko tēmekli un gaili. Zemessargi spēj apgūt stipri īsākā laikā – tātad, pieņemot ka mūsu jauniesauktie spēj paši sašņorēt zābakus un ierasties uz rīta izvadi, 6 nedēļās vajadzētu iebraukt pa kuru galu nāk ārā liesma un cik reizes jābļauj “tīrs!”.
FN Minimi vieglais ložmetējs – nav nekas diži sarežģītāks par G36, cik nu iebraukt “nemet lentas smiltīs, bļeķ”. Jau atkal – laika apgūt pietiek atliektiem galiem.

Stingeri (kas it kā tūliņ būs) - ja tos pašmācības ceļā izdevās apgūt mudžahedu kaujiniekiem, atļaušos uzskatīt, ka mūsu jaunieši nav tupāki par kalniešiem-analfabētiem.

Tiešs un konkrēts jautājums – ko tieši no NBS izplatītākajiem kājnieku ieročiem nevar apgūt jaunietis bez garīgās attīstības traucējumiem pusgada vai gada garumā? Neviens nerosina obligātā dienesta karakalpus mēģināt izmācīt par tālā rādiusa izlūkiem, artilērijas novērotājiem vai SUV supermeniem – tādu praksi nepiekopj neviens no mūsu kaimiņiem, loģiski apsvērumu dēļ kritiskās un sarežģītās lomās tur ir profi.

Šinī sakarībā paliek iespaids, ka, līdzīgi ar ekipējuma un ieroču izmaksām, šeit tieši tas apzināti tiek izmantots par standartu lai turpinātu dzīt demagoģiju – realitātē mūsu jaunieši nav debīli, nav sliktāki par igauņiem, un vidusmēra NBS kājniekam ar augstajām tehnoloģijām sakars ir minimāls.

Neviļus nonākam pie pavisam īpatniem secinājumiem par sniegtajiem argumentiem pret OMD atjaunošanu – gandrīz vai paliek iespaids, ka ideja tiek norakta kādu citu iemeslu dēļ, jo sniegtais pamatojums kritiku līdz galam neiztur nevienā punktā – apmācību laiks kaimiņu OMD ir ilgāks nekā pašu PD kareivja kurss, naudas ir gana un uzrēķins ir vismaz šaubīgs, kā arī nekā tehnoloģiski neapgūstama kājnieka ekipējumā nav. Tad kas notiek?

Soli uz priekšu no skolas

Lai arī tiek pausta virkne ar iebildumiem pret OMD, AiM tomēr ir spiesta atzīt – rezerves karavīru trūkst. Varbūt pat šis secinājums tika izdarīts bez mājiena ar mietu no sabiedrotajiem!

Ko darīt? Kamēr visi reģionā steigpilni atjauno OMD, mēs esam patapinājuši jaunu divriteni. Ok, riteņi ir kantaini, un tas šobrīd ir drusku aizdedzies – BET TOTIES SAVS! [fonā kāds dzērāja balsī auro pūtvējiņus]

Tātad, kā tikko tapis zināms, mūsu risinājums rezerves karavīru deficītam ir aizsardzības mācība vidusskolās, ar ievadu pamatskolā.

Daļai no jums, dārgie lasītāji, varētu šķist – hei, bet tas taču ir solis pareizajā virzienā! Audzināsim patriotisku jaunatni, kas būs gatava cīnīties par valsti! Jūs es aicinu atgriezties pie sadaļas par Mērķi – patriotiskā audzināšana un morālā gatavība cīnīties šajā jautājumā ir kā minimums sekundāra. Labi ja ir – bet lodes neaiztur.

Īsumā ieskicēsim, kas tieši ir problemātisks šajā idejā. Un ar “problemātisks” es domāju “MĪĻAIS DIEVS, VAI JŪS VISI ESAT VĀJPRĀTĪGI”.

Kā tapis skaidrs, pēc ne-militāra ievadpriekšmeta pamatskolā, ko tātad neskaitām pie militārās apmācības, vidusskolniekiem paredzēts piedāvāt Valsts aizsardzības mācību. Apmācību plānots strukturēt kā vienu veselu dienu mēnesī – kā mums vēsta Vispārejās izglītības likuma 44. panta 2. punkts, tās nedrīkst būt vairāk par 8 mācību stundām.

Protams, vasarā mācības nenotiek, un mācību stunda ir 40 minūtes, tātad praksē varam runāt par 5 astronomiskajām stundām un 20 minūtēm mēnesī 9 mēnešus gadā, jebšu 48 stundām gadā. Attiecīgi vidusskolas laikā, naivi pieņemot ka netiek izlaista neviena nodarbība, vidusskolnieks saņem 144 stundas kritiski neintensīvas apmācības – domāju visi atcerās, cik ļoti galvā turējās retu un mazskaitlīgu stundu viela.

Šo apmācību plānots papildināt ar nometni 10. klasē un noslēgt ar vēl vienu 12. klasē – kuru veiksmīgi izejot jaunietis tiek ieskaitīts rezerves karavīru kārtā. Tēvs smaida ūsās, māte notrauc prieka asaru, mazā māšele sveic ar gladiolam pašas augumā – visiem prieks.

Tikai ir viena maza nianse – optimistiski pieņemot, ka nometnes būs 9 dienu garumā, un tajā apmācības būs 10 stundas dienā (kas teorētiski nav atļauts), šī rezerves karavīra apmācība sastāda 324 stundas.

Salīdzinājumam varam iemest aci virspusēji stipri līdzīgajā britu kadetu programmā – militārās apmācības programma sākas jau 12 gadu vecumā un ilgst 5 gadu garumā. Nodarbības notiek 2 stundu garumā divreiz nedēļā vidēji 42 nedēļas gadā (pārējais ir brīvlaiki) – un katru gadu noslēdz nometne 8 dienu garumā. Attiecīgi gadā kadets saņem 248 stundas apmācību, un tas notiek piecu gadu garumā, summāri 1240 stundas. Citiem vārdiem sakot:

8. klase 9. klase 10. klase 11. klase 12. klase Kopā:
LR Aizsardzības mācība - - 138 48 138 324
Britu kadeti 248 248 248 248 248 1240
Es teicu, ka būs tabulas

Tikai maza nianse – pēc veiksmīgas kursa nobeigšanas kadets netiek ieskaitīts rezerves karavīra kārtā.

Vērts pieminēt arī, ka, ja vēlamies priekpilni pieņemt – to pašu igauņu OMD iesaukumā ņems tādus, ko mūsu PD noraidīs – nav nekādu indikāciju, ka šajā vidusskolas apmācībā vispār kādu ir plānots neuzņemt.

Tātad sanāk – igauņi ar 1700 apmācību stundām savā OMD rada liegabalu gaļu, briti pēc 1240 stundām skolniekus neuzskata par iekļaujamiem rezerves karavīru statusā, taču mūsu jaunais divritenis (kas vismaz ir beidzis liesmot) paredz skolniekus ar daudzkārt mazāku apmācību ilgumu un intensitāti skaitīt par rezerves karavīriem.

Protams, plusi ir saredzami pat ar profāna aci – pēkšņi pildās rezerves karavīru apcirkņi, kā to priecīgi paspējis paziņot AiM parlamentārais sekretārs, sabiedrība ir priecīga par patriotisko audzināšanu, nav jāpieņem nekādi potenciāli nepopulāri lēmumi - un līdzekļus var priecīgi izmētāt virknei neizprotamu projektu aiz kuriem totāli nestāv būvnieku lobijs, nu točna nestāv, es tev atvečaju, bļe, nav viņš tur nē tiešām nē, ja.

Varbūt pat izdosies apčakarēt sabiedrotos – galu galā tikko arī mūsu brigāžu skaits pieauga no 4 uz jau 5! Piecgades plāns ir izpildīts, visi saņem sociālistiskā darba varoņa medaļas, un Leonīds Iļjičs Kalniņš gandrīz izrunā pilnu teikumu mūs apsveicot.

Abiturients Gaļas koledžā

Tikai kas notiek, ja nonākam līdz reālai karadarbībai?

Cik no jums 12. klasē spēja atcerēties, teiksim, 10. klases fizikas stundās mācīto? Cik daudzi to spētu, ja apkārt sprāgst lādiņi, spindz lodes, un tev rokās ir paralēlklasnieces Ievas norautā roka, kamēr viņa pretīgi gārdzot noasiņo pāris metrus tālāk?

Ieskaitīšana rezerves karavīra kārtā paredz jauniešus ar šīm skolas solā knapi apgūtajām zināšanām izmantot lai papildinātu sadursmēs cietušās profesionālā dienesta vienības, kā arī nodrošinātu citas aizsardzībai nepieciešamās vajadzības. Jo ilgāks karš, jo mazāk ierindā būs esošā PD sastāva, jo lielāka nozīme būs rezerves karavīru spējām vai to trūkumam.

Protams, frontē mācās ātri – no citu kļūdām, ne savējām. Tikai vai mūsu ir tik daudz, ka varam atļauties šādu greznību? Šeit vērts pieminēt, ka par 1941. gada izmisuma pilnā konveijera Sarkanarmijā pamatapmācība ilga 3 mēnešus – ko varam lēst uz 1000 stundām (protams, ar izņēmumiem kad vienības jau pēc pāris nedēļām tika mestas ugunī).

Nekautrēšos vārda – ir noziedzīgi pēc šāda rakstura apmācības skolniekus skaitīt par rezerves karavīriem. Tad kādēļ mēs esam nonākuši līdz šādam kliedzošam absurdam?

Noslēgumā

Kāpēc mēs esam tur, kur mēs esam?

Jautājums, uz kuru cenšos rast atbildes, malkojot ikvakara glāzi antifrīza.
Ir skaidri redzams, ka pretenzijas pret OMD atjaunošanu jebkādā veidolā ir demagoģiskas un vērstas uz absolūtu idejas diskreditāciju, vienlaikus esot iekšēji pretrunīgas, neloģiskas un vienkārši nepamatotas.

Vēl lielākās pretrunās nonākam iztirzājot piedāvāto alternatīvu, kas tā vietā paredz rezerves karavīrus štancēt no gandrīz neapmācītiem skolniekiem.

Kā lai to visu savelk kopā?

Ir iespējams, ka ir paredzēts pretoties līdz pirmajam kontaktam ar pretinieku, kurā tiek izsistas no ierindas PD vienības un faktiski iznīcināta Zemessardze – tādēļ rezerves karavīri nav aktuāli, nav tos vispār plānots izmantot. Būsim izrādījuši simbolisku pretošanos, pāris tūkstoši neveiksminieku zem zemes – un valdība trimdā varēs liet krokodila asaras un lūgt lai labie onkuļi atmet kādu kapeiku drosmīgajiem baltiešiem.

Šāds scenārijs protams ir tīra un neatšķaidīta nodevība pret tiem, kam kritīs loze izliet šīs simboliskās asinis no sava nesimboliskā torsa.

Tikpat labi ir iespējams, ka karot gluži vienkārši netiek plānots. Attiecīgi – kādēļ noņemties ar potenciāli nepopulāru OMD (kas var maksāt balsis - un noteikti maksās naudu) – daudz ērtāk ir ar aizsardzības budžetu piebarot būvniekus, pašvaldības un pie tam vēl iegūt patriotisma punktus uzturot četrus NBS orķestrus.

Šajā gadījumā būtiskākais ir jautājums kāda velna pēc vispār tiek uzturēts NBS, nerunājot par augošo aizsardzības nozares finansējumu.

Nevar izslēgt arī variantu, kam par labu runā ierēdniecības būtība – ja reiz OMD tika likvidēts, kāds ir pamatojis un parakstījis kādēļ to nevajag. Šis kāds padsmit gadu laikā nu ir nokļuvis AiM spicē un atsakās riskēt ar savu reputāciju (un ikgadējo novērtējumu), atzīstot kļūdas.

Variants ticamāks nekā gribētos – un tik absurds, ka tiešām negribas to iztirzāt.

Un visubeidzot - notiek apzināta valsts aizsardzības spēju sabotāža.

Šeit jāuzdod vienkāršs jautājums – ja jūs, cienījamie lasītāji, rīkotos ar mērķi mazināt NBS kaujasspējas, maksimāli nomelnot personas kas pauž oponējošu viedokli un gūt iespējami mazāku atdevi pret ieguldīto finansējumu – ko jūs darītu citādāk?

Vai iespējams tas ir visu šo iemeslu sajaukums? Vai divi no tiem? Vai tam ir nozīme?

Pag, bet tikko sapratu, ka uzdodu nepareizos jautājums:


Acīmredzot, lai Lāčplēša dienā noliktu svecīti skolnieku masu kapos.

Bonusa perspektīva

Vērts uzdot jautājumu – vai pēdējo simts gadu vēsturē vispār ir pieredzēts tik neapmācītus latviešu puišus sūtīt kaujā? Palūkosimies vēstures prizmā:

Periods Kontaktstundas
Daugavgrīvas zemessargi 1914. gada 14. novembris – 1915. gada 20. marts 1300
1. Daugavgrīvas strēlnieku bataljons 1915. gada 18. augusts – 23. oktobris 700
Latvijas armija (1939) 15 mēneši (no tiem 3 mēnešu jaunkareivja kurss) 4800
Leģions (1000 jauniesauktie 1943. gada martā) 0 0
15. divīzijas 33. pulks 5 mēneši 1620
Sarkanā armija (1941) 3 mēneši (uz papīra gan) 1000
Aizsardzības mācība vidusskolās (2018-)
324

Nākas secināt, ka vājāk grūti atrast vājāk apmācītu un kaujā mestu personālsastāvu pat konkrētajai armijai kritiskos brīžos (1915. gads cara armijai, 1941. gads Sarkanarmijai), ja protams nevēlamies izskatīt galējā izmisuma Folksšturma vai Irānas bērnu-atmīnētāju piemēru. Mierlaika apmācībai šādu piemēru atrast neizdevās vispār.

Attiecīgi mūsu vidusskolnieki vistuvāk pielīdzināmi vien nelaimīgajiem 1000 leģiona jauniesauktajiem, kas tiešā ceļā no Doma laukuma tika aizsūtīti uz fronti. Taču lai to skaidro? Kāda ir sakarība?

Pag... Pag pag pag. Nē... Nē! NĒ!


sestdiena, 2016. gada 26. novembris

Ieraksimies Zemessardzē: Gals

Te nu mēs esam, dārgie draugi. Laiks savilkt kopā iepriekšējās publikācijās izmētātās tēzes par to – kas tad notiek Zemessardzē, kā tās stāvoklis samērojams ar uzticētajiem uzdevumiem, un kāpēc šeit paustais tik ļoti atšķiras no oficiālās versijas.

Jeb, citējot jauno Zemessardzes komandieri: “Nu tā nav taisnība! Ar tādu blogu - nezinu, kas tas par cilvēku un uz kuru pusi strādā - viņš nomelnoja mūsu sistēmu. Ir jābūt uzmanīgiem ar to blogošanu.” (NRA, 11. novembris)


Attēlā: nomelnots zemessargs.

Laiks noskaidrot – kurš te ir melns, kurš balts, un kurš pikseļots.

Iepriekšējā sērijā

Aizvadīta kārtējā Lāčplēša diena – zemessargu ausis atkal glaudījusi katra amatpersona, kam nav bijis slinkums. Kopš pēdējās publikācijas AiM Valsts sekretārs paspējis izteikties – ja visi iestātos Zemessardzē, būsim drošībā. Bet OMD nevaram atjaunot, jo nav kapacitātes to uzturēt. Loģiski, protams.

Domāju, ka daudz par iepriekšējo publikāciju patiesumu var secināt no tā, ka ierindas zemessargi tās kopumā atzinuši par patiesām, pat traģikomiski patiesām. Ja kāds vēlas pārbaudīt – laipni aicinu atrast paziņu lokā zemessargu un apjautāties – kaut par medpaketēm.
Pieņemot, dārgie draugi, ka jūs esat man atvēlējuši uzticamības avansu, un varam skaitīt – par individuālo ekipējumu, medicīnu un bruņām esam izrunājuši – tur situācija ir kaut kur starp skumju un kritisku.

Ieročus un personālsastāvu neapskatīsim – jautājums ir sensitīvs, viegli gan pieļaut kļūdas, gan iekulties nepatikšanās. Pietiks vien pateikt – jebkurš zemessargs jums apstiprinās, ka skandinātie 8000 zemessargu pavisam noteikti neatbilda patiesībai pirms gadiem 2-3, un visticamāk neatbilst patiesībai arī tagad.

Potjomkina brigādes

Nupat kā par jauno NBS komandieri pieteikts Leonīds Kalniņš, bijušais Zemessardzes komandieris. Cilvēks, kas gadiem ir aktīvi līdzdarbojies, uzturot mītu par Zemessardzes faktisko skaitu, stāvokli un spējām.

Bet noticis ir arī kas tāds, ko daļa no jums, lasītāji, nav pamanījusi – Zemessardzes novadi – teritoriāli administratīvas vienības – ir pārtapuši par Zemessardzes brigādēm. Vēl jo vairāk – NBS nu ir ieviesta vienota “brigāžu” numerācija – 1. Sauszemes spēku brigāde, kam seko 2.-4. Zemessardzes brigāde.

Vai tam ir saistība ar pirms kāda pusgada publicēto ASV RAND domnīcas atzinumu, ka Baltijas aizstāvībai nepieciešamas 7 pilnvērtīgas brigādes? Ļaušu jums pašiem spriest, dārgie lasītāji. Tikai norādīšu, ka līdz šim pastāvošie Zemessardzes novadi pamatā pildīja administratīvu funkciju – savukārt brigādei, vismaz pēc civilizētajā pasaulē esošās militārās plānošanas teorijas, piedienas savs štābs ar virsniekiem, kas noliekušies ap kartēm, atbalsta vienības un spēja autonomi darboties 72 stundu garumā.

Jautājums attapīgākajiem – ja mēs paņemam aptuvenu Viļakas novada pašvaldības ekvivalentu, pēc cilvēku skaita, noslodzes un visa pārējā, un nomainām plāksnīti pie durvīm uz “brigāde”, vai tajā maģiski rodas štābs ar kompetentiem kaujas virsniekiem, apgādes sistēma un spēja praktiski komandēt tai uzticētās vienības?

Vai šis reti primitīvais darbības imitācijas mēģinājums spēs pārliecināt mūsu sabiedrotos? Laiks rādīs. Protams, neviens medijs nav uzdevis nevienu kritisku jautājumu šajā virzienā. Bet nevarētu taču būt, ka mediji militārajā jomā principā neko nesaprot?


Pilnīgi nesaistīts attēls.

Nevarētu taču arī būt, ka uz šo nekompetenci paļaujas par aizsardzības nozari atbildīgie, bez īpaša stresa paužot klajas, absurdas nepatiesības, ar drošu apziņu – neviens jau neuzķers?


Iepriekšējais NBS komandieris R. Graube, 2016. gada 21. oktobris, Žurnāls “Ir”


Jaunais NBS komandieris L. Kalniņš, 2014. gada 9. decembris, NRA

“Vienkārši saki viņiem kaut ko, neviens jau nesapratīs, un pavisam noteikti nepārbaudīs”.

Zemessardzes loma un iespējas

Tātad, apkopojot iepriekš iztirzāto – zemessargi iespēju robežās sevi ekipē par saviem līdzekļiem, cenšoties sasniegt adekvātas kaujasspējas.

To redzot, Zemessardzes un aizsardzības nozares vadība var būtībā ar to rēķināties, un Zemessardzi apgādāt daļēji, noteiktas ekipējuma vienības bez aizspriedumiem uz bataljona izmēra vienību nosūtot apjomā ap 30 gabaliem. Jo kāpēc gan ne?

Medicīnas un bruņu nodrošinājums, tikmēr, nav atrisināms ar pašu zemessargu spēkiem (lai gan runā, ka dažos bataljonos notiek pašdarbība arī šajos virzienos).

Tas faktiski ierobežo pat vislabāk apmācīto Zemessardzes vienību spējas līdz tām, kas piemīt pašiem vieglākajiem kājniekiem – uzbrukums skaitā un ekipējumā vājākam pretiniekam, vai aizsardzībai iepriekš sagatavotās pozīcijās (lasi: ierakumos).

Arī šī mērķa īstenošanai pastāv objektīvi ierobežojumi – reaģēšanas ātrums un apmācības līmenis. Nav noslēpums, ka lielākā daļa zemessargu mācības apmeklē neregulāri, un spējas un zināšanas atšķiras, tas ir nenovēršami.

Kā mums visiem zināms, lielākā daļa zemessargu ikdienā nodarbojas ar ko citu, pozīcijās ap stratēģiskiem objektiem nesēž un uzbrukumu negaida. Attiecīgi – iniciatīva kā jau vienmēr ir agresora priekšrocība. Tātad ZS darbības, pienākot X stundai, būs reaktīvas tam, ko dara pretinieks – pārņem Rīgas lidostu, Zilupes domi, spārda strausus privātā zoodārzā – vienalga.

Šeit nemaz neizskatīsim situāciju, kur zemessargiem nākas saskarties ar nedraudzīgu civiliedzīvotāju pūļiem. Pūļa kontroles mācības, cik zināms jūsu padevīgajam kalpam, pēdējo 3 gadu laikā ZS nav notikušas. Bet kas gan var notikt, ja pret civilistiem (pretinieka televīzijas kameru priekšā) palaiž neapmācītu paramilitāru personālu.


Pilnīgi nesaistīts attēls.

Tas visnotaļ loģiski un pamatoti nozīmē – zemessargiem, kas reāli izvērsīsies pret pretinieku (kā plānotā pirmā reakcija, kas apstiprināts nu jau vairākkārt), nebūs iespējas izveidot aizsardzības pozīcijas, kuras aizstāvēt vēl būt kaut kādas nebūt cerības – nāksies cīnīties pretinieka izvēlētos un izveidotos apstākļos.

Tātad, zemessargiem bez bruņām, medicīnas nodrošinājuma (pieņemot, ka pārējo tie ir apzinīgi sagādājuši paši) nāksies mēģināt kā minimums ierobežot pretinieka kustību. Pretinieks, protams, būs mobils – nav redzēts, ka krievu profi braukātu ar nebruņotām kravas mašīnām, arī čečenu bandformējumi ir izdarījuši secinājumus.

Attiecīgi – cerēt, ka zemessargiem būs iespēja ierakties un gaidīt uzbrukumu frontālu uzbrukumu Pirmā pasaules kara manierē no iepriekš zināma virziena, ko tie potenciāli varētu atsist, ir visnotaļ naivi.

Jebkāds variants, kurā ZS vienības nevar ierakties, nozīmē ka to spējas noturēt pozīcijas vai izpildīt citus kaujas uzdevumus ir ļoti ierobežotas (nerunājot par to, ja pretiniekam ir gaisa vai artilērijas atbalsts), zaudējumi ir būtiski un vienības zaudē savu jau tā ierobežoto kaujasspēju.
Bet bažu nav, šīs vienības papildina mūsu rezerve!

Rezervēts optimisms

Tagad, neapģērbuši un nenoveidojuši līdz galam ZS (kas ir mūsu aizsardzības balsts!), šobrīd veidosim brīvprātīgo dienestu – lai papildinātu mūsu rezerves karavīru rindas!

Mums jau esot 7000 rezerves karavīru! Skan lepni, kā jau viss, kas tapināts PR speciālistu speķainajām roķelēm. Pat nerunājot par panākumiem rezerves karavīru sasaukšanā uz apmācībām (jo citādāk šī 7000 rezerve ir gaisa pilis, no kuras daļa sen ir ārzemēs, daļa zem zemes, daļa ar vienu kāju vai sver 200kg), bet šeit ir vēl viens interesants fakts. Ja ielūkojamies Militārā dienesta likumā – rezerves karavīra kārtā ieskaita arī zemessargus pēc līguma izbeigšana.

Tas hipsters, kas iestājās zemessargos lai postētu selfijus, parakstīja līgumu, un neapguvis pilnīgi neko lauza līgumu? Viņš un viņam līdzīgie arī ir daļa no šīs jau teorētiskās 7000 rezerves.

Ceru, ka tas visiem ļauj gulēt mierīgāk. Bet bez bažām – vismaz par civiliedzīvotājiem taču esam parūpējušies laicīgi – lai zemessargs frontē var neuztraukties, kas notiks ar viņa tuviniekiem.

Atlikt piegādes!

Šeit nevar neapskatīt EM radošo risinājumu stratēģisko rezervju izveidei. Paskaidroju – normālos apstākļos valsts sagatavo rezerves ar ēdienu, segām, apģērbu un citām lietām, kuras nepieciešamas vidusmēra pilsonim apstākļos, kad viss aiziet uz elli – un šis pilsonis, protams, nekam no tā nav gatavs.

Kur ar to esam mēs? Mūsu EM jau 2015. gadā pieteica jauno divriteni – kas nosaukts par “atliktajām piegādem”. Teksts iešifrēts paziņojumā par to, kādus tad labumus mūsu gādīgā valsts mums nodrošinās.

Tulkoju priekš tiem, kas neuztvēra: rezervju principā nav, un to neveidošana tiek pasniegta kā izcila izdoma un tīrs ietaupījums. Attiecīgi – kamēr citām valstīm stipri mazāk apdraudētos pasaules nostūros ir noliktavas ar pirmās nepieciešamības precēm, tostarp pārtiku, zālēm, un visu pārējo, mūsu plāns ir pavisam citā matērijas plaknē.

Līdzīgi kā ar NBS (kur mūsu Nokia ir nedaekipēts, nevienmērīgi apmācīts paramilitārs formējums kā aizsardzības stūrakmens), šeit mēs ar pārākuma apziņu nevis veidojam reālas, taustāmas noliktavas bet slēdzam līgumus ar uzņēmējiem, kur šie solās piegādāt mantu kad sāksies podi, bet valsts solās apmaksāt pēc tam.

Pastāstiet man, lūdzams, kurš no jums kā uzņēmējs ņemsies riskēt ar dzīvību un īpašumu lai piegādātu preces valstij, kura (ja īstenojas smagākais X stundas scenārijs) var paredzamā nākotnē pastāvēt vairs tikai de iure, un attiecīgi pat ar visiem riskiem cerēt uz samaksu nav īsti stabila pamata.
Nē, bet ietaupījums ir būtisks. Jo nekas ir būtiski lētaks par kaut ko.

Iniciatīva ir; nosodāma.

Taču pastāv iespēja Zemessardzē ko mainīt pašu spēkiem – paskat, bija diezgan veiksmīga ziedojumu kampaņa, kur tika savākts finansējums nakts redzamības iekārtu iegādei!

Šeit jāmin, ka ir diezgan saprotams – kādēļ zemessargam.lv izdevās piesaistīt tik nelielu skaitu ziedotāju. Galu galā – ja NBS vadība apgalvo, ka viss ir kārtībā, lielāku finansējumu nevajag – un vēl vairāk, valstī taču ir arī citas nozares kam vajag finansējumu. Jeb, citējot neseno NBS komandieri “Man kā komandierim ir jāskatās ne tikai politiski, bet arī kopējā tautsaimniecības kontekstā.”
Jo nav taču ko satraukties ka 2017. gada aizsardzības budžets tika apgraizīts par padsmit miljoniem – jo IKP neaug kā plānots. Galu galā – nav jau tā, ka aizsardzībai ir konkrētas vajadzības, galvenais ir procents no IKP. Mazāks IKP – varam ietaupīt, skaisti! Lohi igauņi tikmēr kāpina uz 2,75% no IKP. Tikmēr visādi par tautsaimniecību nedomājoši ASV spēku komandieri Eiropā var atklāti paprasīt kādi spēki tiem nepieciešami, lai īstenotu kaujas uzdevumu. Amatieri.


Attēlā: pamuļķis kas nedomā par tautsaimniecību. Vizuāla līdzība ar trīs zvaigžņu ģenerāli nejauša.

Starp citu – kur vispār mēs esam ar Zemessardzes – mūsu aizsardzības balsta – finansējumu? Galu galā – aizsardzības nozarei jau tūliņ atvēlēsim 2% no IKP. Noteikti tas atspoguļojas ZS finansējumā – ja jau tas ir mūsu galvenais teritoriālās aizsardzības balsts!

2016. gadā aizsardzības budžets bija 368 miljoni eiro. No tā Zemessardzes ekipējuma iegādei tika novirzīti 8,4 miljoni, jeb 2,2%. Rēķinot plašāk: mūsu aizsardzības balstam mēs nodrošinām 0,032% IKP.


Nesaistīts attēls ar Volvo Viking.

Starp citu – vai kādam no jums, mani mazie draugi, rodas jautājums, kāpēc zemessargam.lv kampaņa apsīka, un tika noslēgta pirms cerētā finansējuma sakasīšanas? Pačukstēšu, ka LATO – kampaņas rīkotājs – tiek finansēts no Aizsardzības ministrijas puses. Bet nevarētu taču būt, ka AiM izmantoja iespēju piedraudēt ar kampaņas organizatora finansējuma noraušanu, ja kampaņa, kas rada nopietnus jautājumus par ZS apgādi, netiks ātri nokopta?

Lai gan, kāpēc lai kāds apšaubītu jebkādus AiM lēmumus.



Pilnīgi nesaistīti attēli ar CVR(T) un starpkaru perioda 17. Jelgavas aizsargu pulka tanketi.

Kopsavilkuma kopsavilkums

Zemessardze šobrīd ir brutāli nepietiekoši nodrošināta ar gan individuālo, gan kolektīvo ekipējumu lai izpildītu tai publiskajā retorikā – un tātad arī slepenajos plānos – uzkrautos uzdevumus. Nevairīšos šī vārda - ir noziedzīgi uzskatīt, ka ZS šobrīd ir spējīga izrādīt jēgpilnu pretestību (nevis varoņa nāvi pēc pirmā kontakta) pretinieka regulāro spēku vienībām, kas ir pārākas gan apmācībā, gan tehniskajā nodrošinājumā, kā arī visticamāk varēs diktēt sadursmes apstākļus un arī skaitliski pārspēs reģionālās ZS vienības.

Šo situāciju dramatiskāku padara nespēja droši pārvietoties, un sniegt adekvātu medicīnisko palīdzību ievainotajiem, kas praksē novedīs pie nevajadzīgiem dzīvā spēka zaudējumiem.

Aizsardzības nozarē iesaistītie turpina mērķtiecīgi melot par Zemessardzes stāvokli un spējām - frāze “stiprināt Zemessardzi” pirmo reizi lietota 2003. gadā, un no tā brīža kļuvusi par visu aizsardzības ministru bestselleru. Atļaušos uzskatīt, ka šī publikāciju sērija sniedz adekvātu ieskatu – kur esam pēc 13 stiprināšanas gadiem.

Vēl jo vairāk – ja līdz Ukrainas krīzei Zemessardze bija skaitliski panīcis un dranķīgi apgādāts paramilitārs formējums, taču tam pamatā tika paredzētas atbalsta funkcijas, tad tagad, kad ar kerzača spērienu pa pakausi esam pamodināti no letarģiskā miega, tai ir uzkrauts pienākums būt par galveno aizsardzības spēku, vienlaikus ZS ekipējumam atveltot ciniskus 2,2% no aizsardzības budžeta.

Mediju neiedziļināšanās aizsardzības nozarē kopumā un Zemessardzes realitātēs jo īpaši ir ļāvusi politiķiem un augstākajiem virsniekiem ilgstoši maldināt sabiedrību par kopējo aizsardzības stāvokli, un jo īpaši Zemessardzi. Nekritiski tiek pieņemti visi apgalvojumi par tās spējām, skaitu un attīstību.
Par daļu no aizsardzības koncepcijas bez iebildumiem tiek pieņemta Zemessardzes palielināšana līdz 12 000 – lai arī zemessargu skaita pieaugums ir atkarīgs no brīvprātīgo vēlmes tajā iestāties.

Vai tiktu pieņemta Veselības ministrijas iniciatīva mazināt plaušu vēža saslimšanu skaitu, ar cerību, ka gan jau cilvēki sāks pīpot mazāk?

Zemessardzes novadi – fundamentāli administratīvas struktūras – ir pārformēti brigādes, kas lai arī varbūt kaut kad nākotnē tik noformētas lai būtu adekvātas ši nosaukumam, šobrīd tādas pavisam noteikti nav.

Zemessardzei kopumā jau šodien ir uzticēti uzdevumi, kam tā var būt adekvāti gatava tikai tālā nākotnē, īstenojot vairākus attīstības posmus kas vēl pat neeksistē uz papīra.
Vai veselības aprūpē tiktu pieņemta prakse izsniegt ārsta diplomus pēc pamatskolas knapas pabeigšanas, ar domu “gan jau zināšanas piedzīs vēlāk”?

Izmantojot šo neziņu medijos – un tātad arī sabiedrībā – tiek apzināti uzturēts mīts par Zemessardzi kā Latvijas unikālo panaceju jebkuriem drošības apdraudējumiem, tā vietā lai reāli risinātu radušās problēmas.

Kamēr mūsu kaimiņi atjauno Obligāto karadienestu un kāpina aizsardzības budžetu virs 2% lai nodrošinātu reālas vajadzības, mūsu aizsardzības nozares atbildīgie acīs skatoties melo par Zemessardzi, kas mums aizvieto karaklausību un, savā spējā izpildīt jebkuras komandieru vēlmes, liek zelta zivtiņai nervozi pīpēt stūrī. Šie meli tiek atskaņoti gadu no gada, jo neviens nav spējīgs tos atspēkot.

Noslēgumā

Reāla konflikta apstākļos mums nāksies skaudri apzināties šīs darbības imitācijas sekas, par tām maksājot ar asinīm. Tad būs par vēlu atzīt kļūdas un maldus.

Zemessardzes komandieris ir izteicies, ka šīs publikācijas nomelno Zemessardzi. Iespējams. Taču nerunāt par problēmām, kuras mierlaikā vēl var labot, ir noziedzīgi.

Ja neviens cits nav gatavs to darīt, pie darba nākas ķerties nesmieklīgu komiksu zīmētājam.

P.S. Pateicībā tiem, kas tika līdz galam:



svētdiena, 2016. gada 16. oktobris

Ieraksimies Zemessardzē: Bruņas un rupuči

Iepriekšējā sērijā apskatītā medicīna nav raisījusi gluži tik lielu ažiotāžu kā pirmā. Mugursomu fetišs laikam ir spēcīgāks – un latvietis jau no ārstiem vairās līdz pavisam nevar izturēt. Jo profilakse ir priekš ņuņņām.

Šodien nedaudz īsāk (nešaubos, ka liela daļa no jums, mani mazie draugi, izgājušoreiz pārpūlēja ačteles). Šodienas tēma...


Jā, šis joks bija obligāts. Es neko nenožēloju.

Tieši tā, parunāsim par bruņām – faktoru, kas varētu ļaut izvairīties no iepriekšējā rakstā apskatītās drūmās bildes ar ievainotajiem. ASV pieredze skaidri norāda – adekvātas individuālās bruņas būtiski samazina kritiski ievainoto īpatsvaru. Tas pats sakāms par Ukrainas pieredzi karakalpu pārvadāšanā.
Apskatīsim divus punktus – individuālā un kolektīvā bruņa. Respektīvi, bruņu vestes un bruņu transports.

Individuālās bruņas

Šeit neliels ieskats vēsturē – moderno bruņu priekšvēsture ir t.s. Flak veste – būtībā metāla plātnes vestē, kuras Otrā pasaules kara laikā lidojumu laikā vilka Sabiedroto piloti. Būtība – aizsargāt pret pretgaisa artilēriju. Pārāk smagas lai nēsātājs skraidītu pats – tāpēc izsniedza tikai pilotiem, kam darbs bija sēdošs, kājniekiem bija jāiztiek bešā.

Taču, pateicoties dažāda rakstura žīdu ķīmijām, matemātikām un fizikām, parādījās citi materiāli ar ballistiskajām īpašībām – un dzima kājniekam pielietojama veste, t.s. fragmentation vest jeb šķembu veste, reizēm tāpat saukta par Flak vesti, vēsturiskās pēctecības dēļ. Materiāls – pamatā ballistiskais neilons. Laiks – Korejas un Vjetnamas kari. Daudz labāk kā nekas – šīs vestes spēja aizturēt šķembas un noteiktos apstākļos mazāka kalibra šaujamieročus, taču garstobra vītņstobra ieročus, kā pierādīja Vjetnamas konflikts, ne visai.

Ja nu kādam interesē – flak/šķembu vestes attiecības ar dažādiem kalibriem var apskatīties teiksim šeit (7:17 redzams rezultāts no 7,62x39, 8:04 redzams 5.56x45):


Toties uzlabojas ventilācija.

Tālākais attīstības posms – Kevlārs, Dyneema un citi amatierim nesaprotami materiāli. Taču kas būtiskākais – to ballistiskās īpašības, atbilstošā komplektācijā, nodrošina aizsardzību pret strēlnieku ieročiem (NIJ reitings III un uz augšu). Daļa arī nodrošina multi-hit aizsardzību – bruņa nezaudē ballistiskās īpašības pēc viena trāpīta šāviena, bet aiztur vairākus (saprāta robežās).

Kur esam mēs?

Kā redzams attēlos no mācībām, zemessargi pamatā skraida ar šķembu vestēm norvēģu kamuflāžā. Dāvinājums relatīvi svaigs, un pavisam noteikti ir labāk par neko.

Vienlaikus – aizsardzību pret lodēm principā nenodrošina. Kas vēl būtiski – lai varētu kaut cik pamatoti runāt par jebkāda veida bruņu ballistiskajām īpašībām, tās ir periodiski jāpārbauda. Šeit atliek tikai naivi cerīgi cerēt, ka tas tiek darīts.

Vai tad NBS nepastāv reālas bruņu vestes? Protams, pastāv. Kā iet ar to izsniegšanu Zemessardzei - sīkāk izlasāms šeit. Īsumā – izsniedz tikai skaitā pavisam nedaudzajiem zemessargiem, kas brauc uz Eiropas kaujas grupas apmācībām, pēc pat no tiem salasa atpakaļ. Līdzīgi kā ar daudzām citām ekipējuma vienībām uz parādi.

Tikmēr zemessargiem, kam paredzēta darbība pašā konflikta sākumā, pret mobilām ienaidnieka vienībām – jāiztiek ar to, kas ir. Ja Zemessardzei būtu paredzēta paramilitārai organizācijai atbilstoša aizmugures/atbalsta loma, tad ar šķembu vesti principā varētu pietikt.

Taču, kā turpinu uzsvērt, tā nav.

Vai šeit arī zemessargi paši pērk reālas, ložu drošas bruņas? Īsā atbilde būs, dārgais jautātāj, vai esi paskatījies, kādās cenās tās ir civilajā tirgū? Ja viss pārējais ekipējums būtu nodrošināts, tad protams varētu apsvērt ieguldīt visu gada par dienestu izmaksātajām uzturnaudām (no optimistiskām 20-30 dienesta dienām) lai iepirktu bruņu plātnes + carrieru, bet arī tad varētu sanākt par īsu, cenas svārstās ap 700 eiro un uz augšu.

No otras puses, vidusmēra zemessargs pēc konflikta varēs piestrādāt par caurduri.

Bruņu transports

Šeit aina ir ievērojami bēdīgāka. Bet, kā jau čiekurblogā – jo sliktāk, jo labāk. Vismaz būs jautri.
Aicinu sasveicināties ar jau pazīstamām sejām:


Rīgā tās sauktu par nanobruņām. Pavadošā mūzika šeit.

Jā, tieši tā. Bruņu transporta principā nav. Neapskatīsim tādus reti sastopamus zvērus kā Bandvāgens, Unimogs, Volvo 934 vai Volvo 303 – no kuriem bruņa jebkurā gadījumā ir tikai Bandvāgenam.
Kā redzams katrās mācībās – zemessargi principā tiek pārvietoti (virs autotransporta teorētiskās ietilpības) pārbāztās kravas mašīnās. Bet kas gan var notikt.


Pilnīgi nesaistīta bilde ar kadiroviešu bataljona “Vostok” kravas mašīnām Doņeckā, 2014. gada 25. maijs.


Pilnīgi nesaistīta bilde ar kadiroviešu bataljona “Šašlik” kravas mašīnām Doņeckā, 2014. gada 26. maijs.

Būtība vienkārša un saprotama – transports bez bruņām principā ir derīgs tikai kustībai drošā teritorijā. Mūsu gadījumā nez vai par drošu, reāla konflikta gadījumā, var uzskatīt kaut nelielu mūsu teritorijas daļu. Daļēji – jo naidniekam sākumā var būt pārsvars gaisā un izlūkinformācijā. Daļēji – jo Baltijā visticamāk ir padaudz ienaidnieka ziņotāju un aģentu.

Un daļēji – jo nevaram būt droši par noteikta vietējo civiliedzīvotāju segmenta nostāju, kas var beigties ar lodi mugurā no blokmājas loga. Protams, nav jau tā, ka kāds apzināti noskaņotu tos pret zemessargiem.


Pilnīgi nesaistīts attēls.

Respektīvi – Ukrainas secinājums ir, ka, vismaz nogādājot personālu uz kaujas darbības apvidu, un evakuējot ievainotos, bruņu transports ir vitāli svarīgs. Īpaši jāuzsver Ukrainas kara sākums – ievainoto evakuācija notika ar civilajām neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīnām; tām nonākot ienaidnieka ugunī tika zaudēta virkne medicīnas speciālistu, kuru jau tā bija maz.

Tas pats attiecināms uz karakalpu pārvadāšanu uz fronti – ja pieņemam, ka konflikta sākumā ātrums būs izšķirošs, tad nav variants taktiski pārvietoties uz mērķi kājām – karš būs beidzies pirms paspēsim izvērsties. Nerunājot par to, cik salīdzinoši kaujasspējīgs ir 50km pilnā ekipējumā normaršējis kājnieks, saskaroties ar naidnieku kas kājeles šūpodams ir atbraucis uz BMP vai nolaidies no padebešiem.

Vienlaikus kravas mašīna, kur vienīgais starp zemessarga muguru un lodi ir brezents un (ja paveicas) šķembu veste, ir fenomenāli viegls un patīkams mērķis organizētam ienaidnieka slēpnim, vai kaut pāris triecienšautenes kārtām no tuvējās hruščovkas.

Vēl jo vairāk – ierastajā kārtībā pārblīvētā kravas mašīnā zemessargiem pat nav cerību no transporta kaut cik efektīvi atbildēt uz ienaidnieka uguni (pat ja izdotos pacelt brezentu, lai kaut kas būtu redzams).

Šeit sakāms tikai viens – ja mērķis ir vispār tikt līdz karošanai, Zemessardzei kā ēst ir nepieciešams bruņu transports, pie tam tāds, kurā ir vieta visam personālsastāvam.

Ko darīt, ko nedarīt? Ukrainā sākotnēji pierasta prakse bija pašiem karotājiem metināt klāt bruņas transportam. Vai mums ir kāds funkcionējošs smagās rūpniecības uzņēmums, kas varētu nodrošināt tērauda plātnes šādam pasākumam?


Nesaistīts Liepājas metalurga auditora A. Deniņa un viņa zodu attēls.

Vai šajā virzienā ir kādi plāni?

2020. gadā plānots sākt 2. Profesionālā dienesta kājnieka bataljona aprīkošanu ar riteņu bruņutehniku. Uzsvēršu – pēc 3 gadiem, pie šī brīža austrumu kaimiņa slienāšanās, paredzēts tikai sākt riteņu bruņu tehnikas ieviešanu regulārajā karaspēkā.

Par bruņu transportu Zemessardzei vispār pat netiek runāts.

Labi, ka ir medicīniskais spirts ozolzīļu kafija, kas mazina smeldzi.

Noslēgumā

Īsumā: Zemessardzei nav tai paredzētajai lomai atbilstošs bruņu nodrošinājums.

Aizmugures vienība varētu iztikt ar šķembu vestēm (lai gan arī šajā gadījumā neviens nav atcēlis ienaidniekam lojālo civiliedzivotāju izlēcienus), un aprobežoties ar īsiem pārbraucieniem un taktiski drošāku pārvietošanos kājām.

Tā kā Zemessardzei bez aizspriedumiem uzticēta krietni smagāka loma – ar to nepietiek.
Individuālās bruņu vestes mazinās zaudējumus jebkurā variantā, un bruņots transports dotu vismaz kādu cerību pilnā sastāvā nonākt no punkta A līdz B. Ar kravas mašīnu tas nav sagaidāms. Ukraiņi šobrīd, runājot par kara pirmo posmu, saka “mums pat visiem nebija bruņu vestes un bruņu transports” – to uzsverot kā pašsaprotamu pamatlietu.

Zemessardzei to pat nesola. Protams, ja esam situācijā, kur individuālā ekipējuma nodrošinājums ir pēc principa “pēdējiem, kas aizskries uz noliktavu, nepietiks”, tad bruņas varētu skaitīt par nākotnes vajadzību. Sak’, vispirms piecelsimies ceļos, skriet mācīsimies vēlāk.

Vien tāda nianse – ir nopietns pamats domāt, ka Zemessardzi pirmo sviest pret naidnieku ir paredzēts jau tagad, nevis kādā nākotnes datumā, kad tā būs sasniegusi adekvātas kaujasspējas.


Kā pretinieka medijos smies par kravas mašīnās iznīcinātu vienību ar zemessargiem? Взвод Шпроты?